Ir ļoti grūti uzrakstīt par mieru.
Mieru sīki virmojošā avotu ezerā, kurā ienirstot, aukstais ūdens satver pirkstu galus un apdullina vēdera ādu.
Mieru jautrā bizošanā pa mežu aiz vadātāja, kurš gaida kāda iekrišanu purva dūkstī.
Mieru šūpojoties uz ciņa virs bebru mājām, kas uzcēluši varenu mūri.
Mieru mālainajos Vecpiebalgas pakalnos, kuros jāuzbrauc neapstājoties, jo citādi būs jāiet pēc kaimiņos sarūpētā traktora.
Mieru 1861. gadā celtās mājas klonā un maizes krāsns podiņos, platajos sienas dēļos, melnajā virtuvē, aukstajā istabā, pagrabā ar aku, šaurajās gultiņās, kas gaida savus siena maišeļus.
Es mīlu mieru stārķu pilnajās pļavās, ceļa līkumos, mežos līdz pamalei, mākoņu debesīs un vienkārši debesīs.
Nodomāju, ka patētiski, nodomāju, ka par to labāk klusēt un pēc tam nodomāju, kāpēc nepateikt to, ko zinu. :)Vismaz sev. :)
Un tad atnāk kāds, kas sajutis nemieru. Iesēžas klēpī un raud. Mana vienpadsmit gadus vecā meita.
- Par ko Tu raudi? Vai izlasīji, ko bēdīgu?
- Nē, tas nebija grāmatā.
Klusējam un es glāstu viņas matus. Skatos uz asarām, kas spīguļo skropstās.
Tad viņa tā ļoti mierīgi saka - Es domāju...par nāvi..
Es esmu priecīga. Bet tā vietā, lai paklusētu sāku runāt un aizbaidu mieru, kas nepieciešams viņas domām. Tā gadās, kad centies noslēpt sev, ka ļoti sen nav raudāts par būtisku nesapratni. |