Neesmu rakstījusi tieši tik sen, ka varētu mierīgi pazust. Bet nē, kā redzams gribas vēl ķēpāties, izliet tinti, ar pirkstu vilkt zilas čūskas pa bālo seju un ļaut burtiem krist.
Ir piedzīvots tieši tik daudz, lai varētu mierīgi paklusēt, staigājot pa vētras nolaizīto dvēseles pludmali. Lasu kopā tur visādas lietas - citas pazīstu, citas nē. Tās nekad vairs nebūs tādas kā bijušas - kurpei pazudusi kurpe, porcelāna kaķim - auss, lupatu deķis pazudējis krāsu. Toties kurpe ieguvusi patstāvību, un porcelāna kaķis nobružātu mīļumu, bet deķis - smilšu un ūdens pievildzis, kļuvis varen svarīgs, kļuvis pats par zemi.
Neko nevar saprast? Tā jau arī vajag! Saprast pārsvarā var neko.
Svilpaste, kas baidījās no vētras. :) |