Gulēt smiltīs, aizvērt vienu aci un caur otras acs saulesbriļu stikliņu skatīties debesīs. Kompozīcija diognāla - redzes lauka augšējā kreisajā stūrī saules disks nomaskējies pelēkos mākoņos, kuri lēnām izšķšīst pret tumši zilām debesīm. Kaut kur pret brilles ietvarā ierāmētās bildes diognāli mākoņi pārvēršas izkurtējušos, pairušos, satrunējušos kvadrātos un tad izgaists jūras zilumā. Labjā apakšējā stūrī viss gaiši zils.
Tas arī viss, ko atceros par vakardienas debesīm. Un morāli par to, ka viss, ko varam zināt un atcerēties, ir tikai ar vienu aci caur briļļu stiklu skatīts, paturēšu pie sevis.
Nu jā - vēl ēdu zemenes. Kas arī bija tikai to ilūzija..Pietiek piešķirt kādam auglim sarkanu krāsu, sirds formu, mazliet atpazīstamu garšu un galvenais vārdu, lai jau liktos, ka tas, kas tiek apēsts ir īstenība par šo lietu.
Īsti nesaprotu, vai ideja par ideālu palīdz vai traucē..
Lasīju grāmatu ar zaļiem vākiem. Pie vārdiem, kuri patika, līmēju mazas dzeltenas lapiņas,bet pie domām, kuras nesapratu - mazas zaļas. Tagad man ir staraina grāmata. Izskatās ļoti glīti. |