| 14. Maijs 2003 |
|
Paņēmu kādu vecu karogu, lai tuvāk iepazītu laras kroftas apcerētāju E. F....izlasīju par temeperatūras mērīšanu grāmatām un pasmaidīju...tad atgriezos pie Rancānes dzejoļiem. Lasu un it kā gribu ierakstīt cibā, bet nerakstu...un ne tāpēc, ka būtu slikti, bet tāpēc, ka nejūtu, ka "manā valodā nav vārda laime". :) |
Manā valodā nav vārda laime
Ir vārdi laiva un laiks,
laiva, kas mierīgi peld pa laika upi,
Uzņemdama pa ceļam peldētnepratējus,
Krampjainām rokām kas cīnās pret straumi.
Laiks un laiva ar mierīgiem ūdens skūpstiem,
Mierinošu laičnes lapu uz krūtīm,
laiks un laiva,
Lai, lai ---
Nav manā valodā vārda - laime.
Anna Rancāne |
Mans celš ved gar Skonto halli. No rīta pie sevis smējos par drudžaino rosīšanos jaucot nost pašus neglītākos no Kalniņa un Zaļās ielas graustiem. Pirms minūtēm 20 smējos jau balsī skatoties kā mazliet neglītākie no namiem tiek nopūsti ar baltu krāsu. Visi pēc kārtas. Tādā pašā baltā krāsā kā ielu apmales. Bet tie tādi smiekli caur asarām. Viena no tām mājām Zaļajā ielā celta pagājušā gadsimta sākumā kā prieka māja, šobrīd galīgi šķība un plaisu pilna, bet ar saviem ornamentiem un garšu...nu tagad par godu Eirovīzijai taps balta kā morga sienas.
Bet man pie mājām ķirši zied. Nostājos zem koka un ļāvu baltajām ziedlapām krist. Atkal jau smējos par to, cik maz cilvēkam vajaga, lai justos viegli. :) |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}