Reizēm tā gadās. Atteikties un tad sagaidīt to, ko jau vairs neesi cerējis piedzīvot.
Un ja pēc tam, kad kāda biedējoša dievība uguns rituālā ir aprijusi visus tavus mūžīgi mūžos uzkrātos netikumus, neaiziet gulēt, tad var nonākt Jāņu kalnā, kurā
dziedāt visu nakti,
dancot līdz elpas trūkumam,
aizdegt uguņu uguņus,
skatīties kā ezera tumsā kaili brien vīri ar lāpām un gaidīt izbrienam to vienu, kurš uzticējis savu cepuri :)),
dziļi, dziļi elpot debesis, cilvēkus un trīs galotņu egli ar avotu,
mazgāties rasā,
iet rotaļās stundām;
saullēktā, skaitot om mane padme hum, uzrāpties tornī un pašiem pirmajiem sagaidīt sauli, dziedot spīguļo saulīt.
Un no tā visa tīrs, pašpietiekams prieks. :) |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
