Man pašai savas cigaretes - Komentāri

Mākoņi tovakar aiz vecās krejotavas sarkani. Runāt aizliegts līdz nākamo brokastu pēdējam kumosam. Lēnām eju gar dīķi, kur vīksnās nepieklājīgi skaļi un detalizēti dzied lakstīgala. Zeme virmo un acīmredzami kāpj pret debesīm. Truši būros aizvēruši acis sapņo par zāli. Piekalnītes kartupeļu vagās vēl slejas viens dibens, bet pāri ceļam jaunajā estrādē cieminieki mēģina Skroderdienas. Rīt Jāņu vakars. Ezerā aiz baltās skolas ceļas migla un tas grib nomierināt savus ūdeņus, kurus visu dienu kūluši izstīdzējuši puikas. Tie, kuru riteņi mētājas krastmalā, kuri lec no viškas uz galvas 16 reizes, ķircina viens otru, kas runā par mašīnu motoriem, trīc nosaluši un dalās ar dvieļiem, aizrautīgi mēģina stāstīt savus sapņus tēviem, kuri neklausās, un kuros ir tas ceļgalu nobrāztais trauslums, kas aizkustina. Aizkustina tā, ka mazliet kauns.
Visas stārķu ligzdas pilnas atvērtu knābju, debesis jau tumši violetas ar zeltainām peļķēm, sieviņa izkāpusi no vagas padod labvakaru un aiziet uz tualeti mājas galā. Lai naktī nebūtu jāceļas.
Es klusēju. :)