Tu uzliec cepuri ar zvārgulīšiem
Un smejies acīs visiem skatītājiem
Tev apmetnis no kaķiem vārgulīšiem,
Kas klusi zuduši ir vāķītājiem
Jā, loma tava banāla bez gala,
Tu esi gatavs klusēt visu tekstu,
Lai labāk šekspīrs parāda to malu
No kuras visi āksti smejot lektu
Pie drosmes savas, bezspēcības saldās,
Uz savu klajo esamības lauku
Iet dzenāt domu pieneņpūkas baltās,
Ar skūpstiem nožņaugt vientulību - mauku,
Tad saprast, cik tā dzīva, nemirstīga
Un nosaukt viņu vārdā - mīlestība
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}