Man pašai savas cigaretes - Komentāri

tas nekas, ka zābaciņos, džemperos, es baltā (nu nebija man citādā krāsā) pusjaķelī pusmantelītī un abi zem laivas...
Tam kokam bija gadījies uzreiz pēc krācītēm nokrist un tā zemu, zemu un pāri visai upei un tad mēs paskatījāmies kā pirmā laiva kaut kā izspraucās un otrā nolemj stiepties pa krastu un tad Aptieka sauc - mēs tak varam izbraukt! un tad viņš ņem un iesprūst šaurajā bezizejā un es atkal domāju par to, kā tūlīt atsitīšu galvu pret koku un tad zem ūdens un buļbuļbuļ, bet viss beidzas labi, jo zem ūdens paspēju nokļūt vēl pirms galva atsitusies. Un tad mēs pa straumi un akmeņiem un zem laivas un tad ķeram laivu un tad Aptieka izceļas krastā, bet es vēl dzenos pakaļ airim un puiškānam, kurš kopā ar mums laivā, un tad ir kā filmās, kad bērnu aizrauj straume, bet viņš pieķeras pie zara un es stiepju rokas un pēdējā brīdī saķeru gan to puiku un tad turu un turu un Aptieka viņu ceļ ārā un izceļ! Bet es tikmēr saprotu, ka uz augšu netikšu un pret straumi arī, spēki zūd un griba vēlas laisties līdzi ūdeņiem, tie patīkami skalojas zābakos un biksēs un mētelītī, bet beigu beigās tomēr ķeros Aptiekas kājās un zaros un tieku uz tādas nieka saliņas ārā gan.

Draugi abās laivās upes pretējā krastā kaut ko sauc un māj ar rokām, un mēs saprotam, ka nekas cits jau neatliek, kā atkal kāpt laivā un braukt līdz galam. Vēl kādu pusstundu. Un pilnīgi bez straumes. Lūk. :)