Man pašai savas cigaretes - Komentāri

No sākuma mēs ar Skuku bijām uz Tālāk. Tā ir izrāde par kuru grūti kaut ko vairāk pateikt kā vien to, ka tā pati ir dzīve. Pirmajā reizē to skatoties es ļoti raudāju, bet šodien varēju smaidīt. Un teikt - neraudi, beigas taču bija labas.

Un tālāk?

Tālāk mēs satikām Aptieku un gribējām atrast kādu vietiņu klusu. Klusas nebija - visur bija cilvēki, kas pārāk uzkrītoši smējās, visur bija mūzika, kas pārāk uzkrītoši bļaustījās, visur bija pārāk pilns, kas uzkrītoši rādīja, ka mums nav vietas.

Un tālāk?

Tālāk mēs pavadījām Skuku un ar Aptieku aizgājām iedzert Miso zupu. Un man gribējās plūmju vīnu. Un mazliet suši. Un tad mēs to visu dabūjām un stāstu par manu nākotni piedevām.

Un tālāk?

Tālāk bija iela, mašīnas, tumsa un pardesmitsoļu attālumā no miso zupas un vīna - beigts kaķis. Cik gan vērta ir beigta kaķa galva? It seviški pēc Miso zupas un JRT. Ļoti daudz. Gandrīz bez vērtīga. Absolūti harmoniska ar abām gaiši zilajām plati atvērtajām mirušajām acīm un noplukuši baltajām ausīm. Arī mirušām.
Es pazīstu šo kaķi - teica dievs. Viņš ir daudz cietis, ņemiet viņu un vediet paradīzē.
Bet mēs gājām tālāk.

Un tālāk?

Tālāk bija krustojums. Elizabetes un Marijas ielu krustojums. Nu tur, kur tā pussabrukusī māja, apvilkta ar zaļo tīmekli. Otrā stāva stūra logā pavērās spraudziņa pa kuru izlīda balts kaķītis. Viņš apsēdās uz tukšās, milzīgās mājas palodzes un sāka skatīties tālumā. Viss viņa augums stāstīja par to, ka tur tajā tumsā aiz loga, viņš ir saklājis galdu, iededzis svecīti, uzsildījis pienu porcelāna pialiņās ar mazliet iedauzītu maliņu un, ka viņš gaida draugu. To, kuru nesagaidīs.

Un tālāk?

:)
mēs visi esam zvaigznes