Man pašai savas cigaretes - Komentāri

Kādreiz tā atsperes iegrima ūdenszāļu pildījumā, kuru sedza ķiršu sarkana auduma ādiņa. Tāda mazliet raupja un asa, smaržojoša pēc tiem laikiem, kad vecāsmammas vēl bija jaunas meitenes.
No sākuma tas dzīvoja Rīgā, bet pēc tam devās atpūsties uz Jūrmalu. Ar visām varen smalki izliektajām masīvā tumškoka kājām un cilindrisko galvgali, kuru paceļot atklājās pasaulē labākā slēptuve bērniem līdz 10 gadu vecumam.
Viņš piestāvēja Vecāķu vasarnīcai celtai vēl tad, kad koku māju verandas mēdza greznot ar mazām kolonniņām un kokgriezumiem. Jāņos lielie izstiepa dīvānu dārzā un viņš varēja noskatīties sārtos, kuros sadega viņa jaunākie brāļi - nožēlojami skaiduplākšņu un porolona krustojumi.
Mēs sīkie satupām uz viņa kumpainās muguras un skatījāmies, kā pieaugušie mazliet neprātīgā jautrībā lēkā pa gadskārtējo degošo nakts novietni paredzētu ķermeņiem, mīlestībai vai vienkārši miegam. Kad uguns pārrāva mēbeļaudumu apvalku un uzšāvās debesīs, Gunāronkuls svirkstošajā karstumā meta šīfera gabalus čieptus no kaimiņu šķunīšu jumtiem un mēs rituāla iepriekšparedzamās noslēpumainības trīsās gaidījām brīdi, kad varēsim spiegt par godu blīkšķiem.
Pēc tam dīvāns kopā ar mums tika izraidīts no bērnības dārza ar milzīgo liepu tā vidū un devās uz pavisam parastu verandu apmestu ar baltiem ķieģeļiem. To, kurā brīdī tas pazaudēja savas cēlkoka kājas un galvagali, neviens neatceras. Vecās atsperes ar laikā sabrūnējušo sarkano muguras kupri turpināja dzīvot uz rupji tēstiem bluķīšiem. Divatā uz tā nakšņot varēja tikai ļoti cieši apskaujot vienam otru un tikai pašā vidū. Ja augumi zaudēja saskaršanos, gulētāji ripoja katrs uz savu pusi - viens atduroties pret sienu, bet otrs - pret grīdu.
Vienā no augusta naktīm gar tā atsperēm nolija augļūdens lietus un jau nākamajā vasarā pa to lēkāja kārtējais sīkais dīvāna mūžā.
Šodien sārts tika pakurts zem viņa vecās miesas, uguns atsaldēja sniega un ledus kārtu, bet zāle uz brīdi ieguva tumši zaļo jāņu nakts nokrāsu.
Velns, tur sadega tādas naktis! :)