| |
[Sep. 8th, 2008|07:56 pm] |
saule tuvojās mēnesim.un abi kļuva lielāki un lielāki.tie pulsēja un bija uguns krāsā.vienā brīdī mēness bija tieši tik liels un apaļš lai sprāgtu.mēs palīdām zem galda.bet pa loga šķirbām tik un tā šļakstījās iekšā degošas mēness paliekas.es biju pārbijusies. skaidrs ka tā ir pasaules bojāeja.bet tad tas norima.parādījās atkal gaisma.tikai ielas bija pilnas ar cilvēkiem un ārā lija dīvains lietus.es paņēmu mobīlo telefonu lai pazvanītu ģimenei un pajautātu, vai ar viņiem viss kārtībā.un tajā brīdī es pamdoos gultā 5 naktī no pamatīga pērkondārdiena aiz loga.
viss bij skaidrs.tas bija bijis sapnis, kuru bija izprovucējusi zemapziņa dēļ zibens zibšņiem acīs un tiem patiesi nedzirdēti lielajiem dārdieniem aiz loga.
miegs bija prom.un sajūta pavisam jocīga.jo to sapni vēl redzu tieši tik īsti acu priekšā un tas bija ar KRĀSĀM un tik skaidrs ar skaņām un visiem efektiem. |
|
|
