brīžam šķiet, ka grēks pat ko tādu skaļi teikt, bet man šobrīd ir tik labi vienai, un es pie sevis, pašai par izbrīnu, klusi priecājos, ka nekas ne ar vienu no iespējamajiem nav sanācis vai iegrozījies uz palikšanu. apzinos, ka tas nerunā neko labu par mani, vai arī neesmu sastapusi nevienu, ar kuru kopā es justos stiprāka un būtu cēlāka, kā bez.

mani agrāk nedaudz kaitināja tēta maigais jautājums, vai tu man vecumdienās maizi dosi, bet tagad es to uzskatu par pagodinājumu sev un atļauju mīlēt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kad man bija kādi 12 gadi, mamma arī pajautāja, vai es par viņu parūpēšos, kad viņai būs vecumdienas. Apsolīju, ka protams, kaut gan iztēloties, kā tas būs, tobrīd bija pagrūti. Kad sāku regulāri pārskaitīt naudu, bija izbrīnīta, jo aizmirsusi :)

Un jā, vienam dzīvot ir ļoti integrāli, arī es to pašlaik visnotaļ izbaudu.

(Reply to this) (Parent)