pagājušo vasar tur malziet dzīvojāmies pirms parīzes.bet es biju pārāk aizrāvusies ar francija francija francija, ka nu to nepievērsu tai pilsētai pieteikami daudz uzmanības.


man arī ļoti gribas zināt to stāvokļa sajūtu.ļoti.bet diez vai gribas vēlēko rezultātu.kas nav loģiski, jo nevar būt stāvoklī un nedabūt bēbi.nu tā ar lielo punci.bet gribēt gribēšu pēc gadiem 5, varbūt vairāk.bija 25 gadu plāns ar draudzeni kādreiz vēl skolas laikā.ka uz 25 gadiem būs bēbji.tagad par to varu tikai pasmīnēt.jo laikam ejot saprotu, ka vēl tālu un tālāk tas attālinās.ai, vispār ar to visu ir tā dikti jocīgi.jo es pārāk bieži satraucos, ka tur kkas iemājojis.pareizāk sakot, citi liek tā domāt.jo kāds kko nospaņo, kāds uztraucas par maniem vājumiem, kāds par apētīti vai neapetīti.un tad kad svītriņas skaidri atkal parāda, ka nu nav tak!tad es nevis priecājos, bet jūtos pat iespējams vīlusies mazliet.laigan tajā pat laikā domāju, ka ja kas tāds notiktu, tas būtu pasaules gals.pati bērns

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bērni tāpat nekad nebūs īsti laikā, man šķiet. vienmēr vajadzēs kaut ko vairāk - labāku darbu, nokārtotu izglītību, materiālo labklājību iespaidīgāku.. tieši tāpēc tas brīdis, kad bēbis piesakās, arī ir vienīgais un īstais. pagājušovasar es pirmoreiz sapratu, ka man vairs nav bail palikt stāvoklī, ka es tīri praktiski vairs nemaz nespēju būt mazgadīgā māmiņa. cits jautājums - no kā palikt.

(Reply to this) (Parent)