Domāju brīvdienās varēs vismaz aizbraukt pašaut pīles, pat tiku pie papildus munīcijas, a brīvdienās laikapstākļi un pīles kaut ko sāk izdomāt. Piektdienā bija pīles, bet laikapstākļi tādi, ka var tik redzēt kā bars lido un pēkšņi aizlido pa vēju. A šodien atkal kaut kāds lietus, apmācies un nekas gandrīz nelido. Tik spēj ieraudzīt, ka kaut kas jau ir pārlaidies pāri galvai un izdomā laisties citur. Nav pat pa ko īsti šaut. Beigās jau pašā tumsā vienu pamanīju puslīdz laicīgi - daudz jau nebij ko domāt bliezu vienreiz, otreiz un tik ātri spēju noskatīt vietu, kur tā krīt zemē. Tā ka gadu laikā kaut kādu skilu esmu attīstījis, jo pirms gadiem 4, varēju tikai šaut pa pīlēm, a zemē spēju dabūt tikai vienu. Šogad tādas jau ir veselas 5.

Tā kā nākamnedēļ ir paredzēts braukt 100km airešāna maratonā, tad šodiena tika atvēlēta braucienam pa upi ar laivu. Turklāt, vajadzēja arī izmēģināt karbona airus darbībā. Ņemot vērā pieticīgos ūdenslīmeņus, tad atlika vien braukt pa Gauju no Cēsīm līdz Siguldai. Varēja būt nedaudz virs 40km.
Laikam jau visu izsaka tas, ka pēc tāda izbrauciena parastos plastmasas airus var nosaukt par nekam nederīgiem, smagiem plastmasas gabaliem. Lai gan, nav jau tā, ka nekam neder, tur kur ir akmeņi vai ūdens ir pietiekami sekls, galīgi nav jābaidās tos salauzt :D
Bet airēšana ar karbona airiem ir vienkārši prieks. Pat nejūt, ka airē, bet tempu var uzdzīt daudz labāku. Celšana starp vēzieniem ir kā atpūta, nevis piepūle. Var arī arī ļoti tīri, ja atstrādā tehniku, tad nedzird ne to, kā ieliek airi ūdenī, ne to, kā izņem. Jā, pagaidām gan vēl ir viens mīnuss, pasūtīju airi nedaudz garāku kā vajag, tāpēc sanāk to ielaist pa dziļu ūdenī un nedaudz par daudz piepūlēties. Bet tas ir labojams trūkums, jo airim kātu var apzāģēt un pielāgot vajadzībām. Nez laikam jau ātrums arī bija ciešams, ja spējām izspiest kādus 7-8 km/h, lai gan straumes ātrums bija ļoti lēns, turklāt arī vajadzēja pārvietoties pa ierobežotām trajektorijām, jo Gauja tomēr bija visai sekla.
Jā, vēl man patika vieni no pirmajiem sastaptajiem tūristiem - mēs mierīgi maucam pa upi, priekšā gan ir nedaudz mākoņi - a tie krastā pako mantas, lai nesalīst. Un galvenais saka - "jā mēs iespējams bijām pēdējē, kas redzēja divus, ko saspēra zibens uz upes, kļūsim vēl slaveni". Vot tādi ir tie amatieri - pirmkārt, uz upes zibens praktiski nevar trāpīt, jo upe ir ielejā un apkārt ir daudz augstāki koki, otrkārt, viņu drošības tehnika arī bija laba, jo glābšanas vestes ir domātas tiem, kas slikti peld. Nez, kaut kādu vienkāršo drošību jau tomēr esmu iemācījies ievērot, lai arī upe bija mega lēna, peldu labi, bet tomēr tas netraucēja visu ceļu braukt glābšanas vestē.
Jā treniņš bija labs un iekļāvāmies apmēram 6h, lai gan vajadzēja iespējams nedaudz mazāk :D

( Medības II )