Ja tā padomā, tad vakar aizvadītajās sacensībās bija viena no pamatīgākajām slodzēm, kas ir bijušas pa ilgu laiku. Faktiski 4 ar pusi stundas bija lielāka vai nedaudz mazāka slodze gandrīz bez apstājas.
Faktiski tikai kādas 2 reizes izlaidu ritmu - pirmajā reizē - vilku atpakaļ jaku, jo sāka līt, pirms starta likās, ka būs saulains un jakā būs karsti. Otru reizi vajadzēja pārnest laivu, tad pēc pārnesiena, pāris reizes uzairēju un tad gan no kabatas izvilku snikeru, lai iebāztu un mutē - tālāk sažļambāt jau varēja airējot. Pat brīžos, kad vajadzēja iebāzt trubiņu mutē, lai padzertos, airēju ar vienu roku un tas arī parasti bija - 1,2 vēzieni.
Pēc divu stundu airēšanas gan kļuva smagi un vairs nevarēju turēt tādu tempu, lai vismaz vilktu līdzi 1. vietai. Lai gan vidējais ātrums bija labāks kā pēdējos treniņos.
Pašsajūta pēc finiša gan bija nekāda. Rokas smagas, muguru arī labi jūt.
Šodien gan ir labi un pašsajūta laba.

Tagad vienīgi jāizdomā, kā vēl var cīnīties ar 1. vietu, jo pa sānvēju un pavēju mēs diezgan atpalikām, bet iestājoties pretvējam pamatīgi pievilkām, būtu bijis vairāk pretvējš, tad būtu pavisam labi un varētu pievilkt vēl vairāk, bet diemžēl nebija. Moš jāņem nedaudz lielākas lāpstas, kas ļaus uzlabot iespējams ātrumu.

Tagad ir tāds patīkami viegls nogurums un nāk miegs.
Tika atklāta laivošanas sezona - vai pareizāk, notika gatavošanās posms 100km airēšanas maratonam.
Jāsaka, ka gada laikā progress ir jūtams. Ja pirms gada nobraucām 44km pa Salacu nedaudz zem 6h un beigās bija normāls besis, tad tagad paņēmām 4:45, pa ceļam bija tikai divi pitstopi un tagad pašsajūta jau ir normāla. Jā, izkāpjot no laivas bija nedaudz pagrūti, kājas stīvas, muguru arī jūt. Airēt uz beigām jau arī palika pagrūti, bet nu vēl nebija neiespējami paairēt. Katrā ziņā izskatās, ka pēc divām nedēļām būs pasmagi paņemt 100km, bet neizskatās, ka tas būtu neiespējami. Vismaz veselīgi paelpoju šodien svaigu gaisu un pie reizes arī nedaudz nosauļoju seju :)