Man ļoti patīk šāds vasaras atzīmēšanas sākums. Tāds ar apgriezieniem.
Pēc bd aizstāvēšanas A.Buiķis uzaicināja iet uz izpilddirektora Neimaņa telpām un kopā ar viņiem iedzert šampanieti. Pirmo reizi mūžā man šampanieša glāzi padeva kāds pasniedzējs. Ļoti dīvainas sajūtas pārņem tajā brīdī. Vēlāk ar Ed, Ilzi, Līvu aizgājām pieēsties uz Lidiņu, un pēc medalus, kurš gan tur nebija. Vakarā braucām atpakaļ ballēties.
Sestdien no rīta ar kolēģiem braucām uz jūru. O bija tieši tāds pats, kā es, t.i., visu nakti nostaigājis apkārt un ar kolas bundžiņu/ūdeni rokās. Pa diviem neaizsvīdinājām logus. Ceļš līdz Vecāķiem ilga divas stundas, pabraukājāmies mazliet ne tur. Jūrā jau gaidīja vēl Daniels un Madara, un viņu bariņš. Principā skaitliskā vairākumā bija bariņš, nevis kolēģi. Puiši spēlēja volejbolu un izlēma par katru reizi, kad bumba tiek aizsista garām, vainīgais taisa 5 atspiešanās. Es galīgi nesūdzējos par šādu pavērsienu. Sēdēju smiltiņās, dzēru alu, skatījos un smaidīju.
Oh, yes. I un kas tur vēl ik pa laikam zvanīja DK un prasīja, vai viņš būs. DK esot Berģos. Un Berģos ir Madaras māsa. Daniels beigās izmeta, ka, nu, viņi tagad kopā ir? Madara viņu nokaunināja, sakot, ka tā nevajadzēja teikt, ka tā ir viņu pašu darīšana, kad un kam darīt ko zināmu. Tad nu, jā, šis bija tāds ļoti interesants "sīkums", kas man lika justies daudz labāk. Respektīvi, ja iepriekš pārdzīvoju par to, ko nu es te daru, tā un šitā, ka nav skaisti, labi, utt, tad tagad es redzu, ka citi dara VĒL neskaistāk. Šis jaunums patiesībā daudz ko palīdzēja izskaidrot. Piemēram, kāpēc pēdējā laikā DK tāds pilnīgi teju ignorējošs palicis. Nu, ne ignorējošs, bet tāds kā prom, distancējies. Noteikti dara to tīšām, lai tagad, kad mans bakalaurs beidzies un būtu jābūt tai sarunai iesaldēšanas sakarā, nebūtu nekādas nepieciešamības šādu sarunu rīkot. Bet man tik un tā gribās kaut kādu noslēgumu, man gribās pateikt, ka tas, ko teicu iepriekš par tiem soulmates, ka tas nebija tāpat vien, bet gan saku to, ko domāju, un ko viņš tagad vispār dara? Jāizdomā drīzumā, vai ir nepieciešams to pateikt, vai arī būs labi ar visa paturēšanu pie sevis.
Atbraucot atpakaļ no jūras uz Rīgu, saku, ka, nu, man liekās ir jāiet uz Problēmām. Tas gan beidzās ar to, ka I palika mājās skatīties filmas, kamēr ar O un viņa draugu aizgājām pēc pāris aliņiem un gājām uz kaut kādu pagalmu pie viņa citiem draugiem hokejistiem spēlēt novusu. Tad šis hokejistu bariņš izdomāja, ka jāiet tālāk uz Vecrīgu. Man liekās, ka kaut kādā mirklī man aizgāja ciet, kas nav nekas pārsteidzošs, ņemot vērā visus apstākļus. Šķiet, neko nesastrādāju traku. Jācer, ka vēlāk pēkšņi kaut ko neatcerēšos. Lai vai kā, O teju sakasījās ar kaut kādu čali, aizstāvot savus principus un cīnoties par savu pledu, kuru bija tas otrs galdiņš no mums savācis. Nu, riktīgi uzvilcies, cepās čalis. Teicu, jāiet dejot, lai nomierinās. Saku viņam, lai skatās, līdz ko es sākšu dejot, tas ir tikai laika jautājums, kad uz deju plača neviens cits vairs nebūs. No rīta par šito pasmējās, jo tā tiešām arī bija.
O teica, ka šovasar abi noteikti aizbrauksim uz kādu festivālu. Tad redzēs.

Dzeru 4.7% Fizz melleņu limonādi un dzīve šķiet ar katru mirkli (malku?) patīkamāka. Negribās tā skaļi teikt, bet, ak, alkohol, kā tu man pietrūki! Laikam iestājās maziņš, maziņš atslābumiņš. Ir pārāk bail ņemt rokās bd un pārlasīt, jo nebūtu spēks kaut ko tagad labot. Tā nu sēžu, dzeru, runājos un aizdomājos par to, ka pēdējos sapņos man kaut kā, nē, nevis nerātni, bet tieši visādi pazīstami cilvēki rādās. Nu, ok, ok. Čaļi. Piemēram, vienu reizi ar I bēgām no kaut kādām briesmām un rāpāmies pāri sētai, citreiz bija arī DK, un E, par kuru man tajā sapnī vēl bija tādas... neizskaidrojamas sajūtas. Zemapziņa, you bitch.
Ā, un tie čaļi darbā laikam tiešām saderējuši or smth. Tur nav kaut kas tīrs, ka viņi visi tādi aizdomīgi liekās.
Skan Radiohead pārmijus ar XX un Toms Jorke kratās, paliek silti un labi, un nāk šaušalīga atskārsme par to, ka rīt uz darbu. Mans bd atvaļinājums ir beidzies. Neteikšu, ka bija baigi jautri.
Kad man beigsies bakalaurs, es jūs visus nomīlēšu līdz zemei!

310+300+63+63+66+69

IT'S DONE! (Man šodien ļoti patīk caps lock.)

Pēc sarunas ar A kaut kā paliku mierīgāka un priecīgāka. Es gan iedomājos, ka tas noteikti atkal bija kāds veikls mēģinājums nomierināt, jo manī vēl nav radusies dzīvotspējīga ticība, ka šis viss var beigties arī labi. Jo ir skaidrs, ka upuri būs, atliek tikai noskaidrot, kuri tie būs un cik ļoti.
Taču šoreiz tas nostrādāja, vismaz šim brīdim, ir parādījies mazmazītiņš un neizskaidrojams vieglums; un paldies par to.

Vakar bijām ar O uz Manu Katche Lielajā ģildē. Bija domājis ar māsu iet, bet viņa slimnīcā tagad. Bērniņu gaida, sācis griezt vēderu un labāk aizbraukusi, piekodinot, lai tikai viņš aizejot uz to koncertu, citādāk nožēlošot, un paņemot kādu līdzi. Tā nu es nonācu tur, kur biju.
Riktīgi foršs džezs tas bija! Vienas no ātrākajām pus otrām stundām, kādas man bijušas. Visu laiku skatījos uz to, cik Manu balti zobi un kā viņam patīk tas, ko viņš dara; skatījos uz to, cik garas kājas ir saksafonistam, kā pianists/ērģelnieks dīdās uz beņķīša un trompetists sit ritmu ar kāju.
Beidzās koncerts, aizgājām padzert alu uz No Problems, kur O satika visādus pazīstamos, sāka līt, aizgājām sēdēt pie tiem pazīstamajiem zem nojumes. Protams, ka tas nebija viens alus vairs. Lietus pierima un ar O izdomājām, ka varētu būt ļoti silts ūdens pēc lietus un varētu iet peldēties. Mhm, ir taču zināma saistība novērota starp marvellous, alu un peldēšanos. Bet šoreiz tā nebija mana ideja. Nu, ok, varbūt kaut kādā ziņā bija, jo O noteikti to domāja teorētiski, kamēr es uztvēru to kā kaut ko ļoti realizējamu vai pat vēlamu. Bijām pēdējie, kas aizgāja no Problēmām. Un peldēties neaizgājām. Šoreiz.
Šī laikam bija trešā reize, kad tā normāli runājamies. Pirmā reize bija aizdzeršanās hokeja laikā, bet otrā - Berģi. Ar to es gribēju pateikt, ka man pieejama bija diezgan niecīga informācija par viņu, no kā sākt būvēt priekštatu par viņu. Un tā būvēšana ir tāda interesanta, jo tas, ko biju iedomājusies, tā nav. Laikam baigi atklāti vakar runāju. Teicu, ka viņš kaut kādā vecajā bildē izskatās, kā pilnīgs saldais, un ka es, paskatoties uz viņu, nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka O interesē džezs. Jā, un tad viņš pastāstīja, ka pirms gada sācis mācīties spēlēt saksafonu. Tā mēs viens otru ik pa laikam mazliet pārsteidzam. Aizrunājāmies kaut kā par attiecībām, un viņš prasa:

- Cik ir ilgākais laiks, kādu esi pavadījusi ar kādu kopā?
- Hm, nu, ilgākās attiecības, kādas man bijušas, ir ar bakalaura darbu, t.i., mēs jau no februāra. Tā laikam arī sanāk.
- Hahaha. You made my day.

Tāpat arī stāstīju, ka "jāiet klosterī un miers, bet...", viņš apsteidz mani un saka - "...bet tevi neņems, ja?" - par ko es savukārt sāku smieties un saku, ka man draudzene teica to pašu.

Tā, lūk, man veicās ar to priekštata būvēšanu. Visādas pārsteidzošas lietas nāk ārā. Pagaidām vēl neuztraukšos par viņu, jo ir tāds veselīgs pētīšanas un izzināšanas periods, bez tam man šķiet pietiek lietu, par kurām uztraukties. Kaut gan, praktiski katru dienu, kad iedomājos par iespējamiem scenārijiem un situāciju kā tādu, paliek nelabi.


Ak, jā. Pasaule iet uz galu, jo, es, marvellous, sāku pēc četriem gadiem klausīties Kid Cudi. Ok. Tā ir tikai viena dziesma, un visdrīzāk tas tā arī palikts. Taču fakts paliek fakts.

Ir astoņi no rīta, un esmu augšā pilnīgi modra jeb, citiem vārdiem sakot, man nostrādāja drošinātāji un es fiziski vairs nespēju piecelties. T.i., bieži lieku modinātāju un kādā 20-90min, ko pagulēt, tad ceļos un daru nepieciešamo. Pēdējās trīs dienas notiek šādi: atnāku no darba, uzlieku modinātāju, labākajā gadījumā pamostos ap pusnakti un varbūt pat saņemos kaut ko darīt. Mans bdarbs ir krietni cietis šīs nedēļas laikā. Taču kā tētis man teica - labāk, lai tie drošinātāji nostrādā, citādāk būtu vēl sliktāks variants. Nogulēju gandrīz 12 stundas.
Nu, ja. Tātad. Atskats par izgājušām dienām.
Pirmdien visu dienu bija apmācība atsevišķi izlasītai publikai no darba. Tā kā kolēģe, t.i., otra ISME, principā vai nu paniski baidās vai vienkārši baidās runāt, tās prezentācijas, kas nu bija, stāstīju es. Ok. Tas man tikai nāk kā plusiņš, es to apzinos.
Otrdiena. Otrdien man bija sajūta, ka kaut kas ir salūzis. Nu, tas par DK. Turpināju darīt visu tāpat, kā ierasts, bet dienas beigās palika kaut kā... skumji.
Trešdiena. Pirmā lieta, ko no rīta kolēģis I, t.i., Ingus, pasaka - "Beidzot saņēmos pateikt Team Leader, ka eju prom no darba". Viņš to marinē jau kopš aprīļa, tādēļ cerēju, ka pārdomās un viss jau aizmirsts. Saka, ka nekas jau nemainīšoties, tāpat ballēšot kopā ar mums. Skaidri zināms, ka mainītos diezgan daudzas lietas. Bet saprotu arī viņu. Teica, lai es nekad neizsakot tik muļķīgus ultimātus - vai nu pielikums pie algas, vai arī eju prom. Pēc šī izteikuma sapratu, ka viņš tomēr nožēlo savu soli.
Ceturtdiena. Pats rīts darbā bija ļoti tāds, ka gaisā var just piektdienas tuvumu un viens pēc otra gāza savas krūzes uz galdiem. Norunāju pirmo prezentāciju darbā saviem komandas kolēģiem, pierunāju arī otru ismi runāt. Samērā veiksmīgi. I teica, ka bijušas pārrunas ar team leader, viņam piedāvātas dažas lietas, un domājot varbūt palikt šeit. Es zināju, ka viņam toreiz bija škrobīte, kad par ismi ielika mani, nevis viņu. Viņam nemaz tik daudz nevajag to naudu pie algas, dotiet viņam tikai titulu. :) Tikai nelāgi tas, ka būsim tādas kā dažādās apakškomandiņās un nestrādāsim ar tiem pašiem uzdevumiem un nebūsim vairs tiešie kolēģi.
Ap šo laiku ar DK sajūta par kaut kā salūšanu, ir pazudusi. Ļoti labi.
Čaļi stāstīja DK, kā gājām peldēties, un viņi redzējuši meitenes, sākuši ģērbties nost, sametuši mantas virsū viņu mantām, kad meitenes esot pateikušas - nu, mēs tā kā dosimies prom -, un puiši sapratuši, ka tās nav viņu meitenes.
Vakarā gāju pie bdarba vadītāja, lai pateiktu, ka es nesaprotu, kas man jādara praktiskajā daļā. Diezgan labs brīdis, kad to pateikt, 2 nedēļas pirms iesniegšanas.
Piektdiena. I paliek. Piekodināja tikai nevienam neteikt, pats pirmdien vai otrdien pateikšot. Prasīju, kurš tad zina? Tieši esot pateicis tikai mūsu team leader un team manager. Un man. Bet ar I tā dīvaini. Viņš šonedēļ kaut kā baigi runājās, nu, ne tikai par darba lietām, divreiz ir pagaidījis mani, lai ietu reizē uz pieturu. Ir iemesls uztraukties vai man ir paranoja?
Pirmo reizi O darbā atrakstīja, teica, ka viņam ir ielūgumi uz koncertu, ka noteikti man vajadzēšot atslābināties no bdarba rakstīšanas, un vai negribot atnākt. Lielā ģilde. Tā solīdi man liekās būs.
Ā. Vēl darbā tiek iesākts kaut kas līdzīgs tam, kas notiek The Office starp Džimu un Dvaitu. Nu, tikai es tur pa vidu vēl maisos un dodu padomus abām pusēm un priecājos par rezultātiem, kā arī mūsu čaļi viens otram neriebjās. :D Tādi veselīgi joki, kas riktīgi uzlabo piektdienas sajūtu.

Piektdien vakarpusē piezvanīja mazais Oskars un aicināja rīt pie Madaras uz Berģiem - papeldēties, pacept gaļu, atpūsties. Taču tajā sestdienā ārkārtīgi daudz un labi piedāvājumi bija sabiruši, kas nav visai labi manā dotajā stāvoklī, kad "nevienā savas dzīves jomā nezinu, ko gribu". Tāpēc biju iedomājusies, ka variants - ja netieku uz visiem, neiešu nekur - varētu veiksmīgi strādāt.
Variants nenostrādāja un neteikšu, ka man nebija tādas aizdomas jau iepriekš; biju ceļā uz Berģiem un tikmēr DK bija manāmi apbēdināts, ka pār viņa sabiedrību izvēlējos citus kolēģus. Nezinu, kas tur tagad notiks tālāk.
Tāpat man nebija skaidrs, kāpēc vispār esmu aicināta tur, jo tas bija pasākums viņiem pašiem ar saviem draugiem. Vēlāk uzzināju, ka Oskars bijis vainīgs pie tā, ka tur esmu.
Atbrauca arī Ingus, kuru uzreiz viena čiepa aplēja ar ūdeni. Diezgan laba pirmā iepazīšanās, jāatzīst.
Atbraucu tieši laikā uz gaļu. Braucām naktī peldēties uz ezeru, kur ūdens bija kā piens. Es tiešām nevarēju iedomāties, ka maija vidū ūdens var būt TIK silts. Nu drausmīgi forši. Pēc tam turpinājām sēdēt ārā, runāties, dzert un sildīties. Es ļoti iepatikos Madaras sunim, un viņš rāpās blakus un gulēja virsū. Suns ir cīņu suns, svarā dotu vismaz 20-25kg.
Viens pēc otra cilvēki aizgāja gulēt, palikām ar Oskaru runāties, un, kā A saka, "esam nonākuši līdz interesantākajai daļai".
Viņš ir vērotājs, atzinās. Pašmācībā mācījies psiholoģiju, konkrētāk tieši visu žestu valodu. Izlasījis vairākas grāmatas. Un to viņš sākotnēji darījis pokeram, jo tur spēja lasīt cilvēkus ir diezgan vērtīga lieta. Un tad saka, ka, nu, var pastāstīt par jebkuru cilvēku no darba, ko ir ievērojis/novērojis.
Viņš teica, ka, kad sāka strādāt no pirmās dienas, biju šķiet pirmā meitene, ko ievērojis. Bet to jau tāpat mēs nevaram zināt. Es, protams, klusēju, un neteicu, ka, hei, jā, es tevi arī ievēroju jau no diezgan paša sākuma. :D Teicu, ka, gan jau ievērojis tāpēc, ka ģērbos, kā tāds luksafors, un vai tāpēc ievērojis, ka triecos viņa galdā? (Tad man aiz muguras sēdēja kolēģis, bet kolēģim pretī viņš, un mani visu laiku kolēģis sauca un tad es ar to krēslu kkā par daudz parasti atgrūdos un ietriecos galdā). Atbildēja, ka tieši tas, viņam paticis visvairāk.
Vēl man esot it kā nestilīgās kleitiņas, kuras tai pat laikā esot tik nenormāli meitenīgas un piemīlīgas. Teica, ka viņam patīk tādas vienkāršas un nesamākslotas, dabiskas meitenes.
Stāstīja, ka ārpus darba esmu pilnīgi cits cilvēks. Darbā esmu tāda ļoti rāmjos un strādāju, un daru to, kas jādara. Kamēr pēc darba beigām es sāku smaidīt, priecāties, etc.. Bet , ok, viņš nezina, ka es smaidu arī darba laikā.


Nu, tātad. Šis ir aptuveni tieši tas, kas man vēl bija vadzajīgs klāt tām lietām, kas ar DK. DK ar Oskaru diezgan daudz darbā čomojās. Un citreiz arī ārpus darba. Tā, lūk, man iet. Putra galvā un pāri katlam.
Bet man riktīgi patika brīvdienas, ja nu gadījumā to nevarēja iepriekš saprast!

UN NE DIENU BEZ HUIŅAS!

Vakarnakt izrunājāmies ar DK. Viņš atbrauca pie manis ar riteni. Prasu, kur atrodās un ko redz apkārt. Saka, ka apkārt ir milzīga pļava, pa kreisi - šoseja, ir ļoti bedrains grantēts ceļš, pa labi dzirdams dzelzceļš, ir jaunceltnes un pelēkas garāžas, bija kapi un akmeņi. Ļoti raksturojošas pazīmes,lai saprastu, kur cilvēks atrodās. Pēc laika izskanēja arī "TREST" un kādas ielas nosaukums, kuru dzirdēju pirmo reizi mūžā.
Izstaigājām pilsētu, visas manas mīļvietiņas, kurās tagad vairs nav šūpoles un kur apsēsties, un izdomājām, ka varētu aizbraukt līdz Daugavai. Tikām jau aiz pilsētas zīmes, kad sāka pilināt lietus salīdzinoši retām, taču lielām lāsēm, un virs dambja zibeņoja, un griezāmies apkārt. Ak debess, es tik sen nebiju vesta uz bagāžnieka!
Viņš uzrakstīja vienas no jaukākajām pēdējā laikā lasītajām lietām. Man liekās, nav izrunāts viss, kas būtu runājams. Es vakardien nevarēju saņemties tik daudz un uzreiz; man liekās, viņš arī ne. Ir diezgan sarežģīti. Viņš visu laiku pārsteidz mani nesagatavotu. Ka tikai nesanāk tas stulbums, ka savajagās to, kas tev vairs nepienākās.
Viņš ir kļuvis pietiekoši īpašs man.

Es nedomāju, ka tā zemestrīce būs TIK ātri.

Ceturtdien ar kolēģiem aizgāju uz Bombardieri dzert alu, kamēr viņi skatījās hokeju. Vispār man sanāca sekot līdzi rezultātam līdz 1:3, taču tad es laikam sāku aizrunāties un aizdzerties. Un tad spēle jau bija beigusies ar rezultātu trīs vai divi pret pieci, un sapratu, ka nu ir pēdejais laiks skriet uz vilcienu. Čaļi gribēja pēc tam iet ballēties, un teicu, ja nepaspēšu uz vilcienu, meklēšu viņus rokā. Pēc stundas zvana un prasa, vai paspēju, jo viņi uz centru gājuši gandrīz stundu. DK vakar stāstīja, ka Ingus kavējis no rīta 40 minūtes un riktīgi dabūjis pa kaklu no team leader, savukārt mazais Oskars vispār neatnāca uz darbu. Atliek izdarīt secinājums, cik raibi viņiem gājis.
Riktīgi foršs vakars, man patika!
No rīta uz darbu braucu kopā ar sešapakas Tomu (no filmēšanās), un viņš ir tas, kuru es visu laiku jaucu ar to, kurš volejbolā bija manā komandā. Patiesību sakot, ja viņš pašā sākumā nebūtu man apvaicājies, kā iet "Briesmonim", es domātu, ka viņš ir volejbola čalis. Jā, viņam joprojām briesmonis liekās riktīgi smieklīgi. :D Bet Tomu es nebiju satikusi ļoti ilgi, un mani patīkami pārsteidza, ka sākām runāties, jo tā īsti mūsu vienīgais connection ir tā filmēšnanās.

Šodien darbā bijām pieci. DK apakaļ no sava mini atvaļinājuma. Pusdienās mēs trīs izdomājām ēst uz balkona. Mums viņš tāds "balkons" pēdiņās, jo es pat nezinu, kā viņu nosaukt. Gar visu sienu visu 6 stāvu garumā ir tāds kā ~ 60cm papildus gabaliņš ar restotu grīdu un vēl viena stikla siena visā garumā. Mēs ar kolēģi sēdējām ārā uz restēm, kamēr DK sēdēja durvīs, jo viņam paniskas bailes no augstuma. Prieki beidzās, kad mūsu siltumnīcā-balkonā ielidoja irsis un viņu sakaitinājām, mēģinot piedāvāt lidot ārā no mūsu pusdienu vietas.
Vēl man šodien piešķīra dīdžeja tiesības, līdz ar to diena pagāja ātri un jauki.


- Es katru reizi, paskatoties uz to tukšo filtru paku, nodomāju: "tik bezjēdzīgi, bet tik mīlīgi!"
- Filtru paka tev šķiet mīlīga? Tas, ka saburzīta un izmazgāta?
- Ne jau filtru paka man liekas mīlīga.. :D Tas, ka tu viņu atnesi, liekas mīlīgi! ^^
- Āāāā. Nu, man tā kā... nepatīk aizņemties svešu lietas.
- Iepakojumus.. :D
- (..) Haha, nē, es gribēju pateikt tikai to, ka vnk.. es atdodu pat tukšas filtru pakas, ja esmu aizņēmusies.
- Nu, šā vai savādāk, viņa ieguva nedaudz citu vērtību, un varbūt darbā viņu neatstāšu, bet ārā nemetīšu.
- Es vispār par šito iedomājos, kad liku somā. Ka Cinevillā teici par tiem badges ap kaklu, ka varētu atstāt, lai būtu autentiski izcietuši visu distanci. Tad nu šeit tagad būs "kaut kas autentisks".

Apzinos, ka tas miers ir mirklīgs un pagaidu. Es zinu, ka tas nebūs ilgs, un tā saruna ir teju tam pierādījums. Es jau gaidu nākamo mini zemestrīci savā mutes bļodā.
Ir laiks sagatavoties.

1.maijs - darba diena. Darbā bijām seši cilvēki, no kuriem divas ir jaunās apmācāmās meitenes. Nav pārāk saspringta strādāšana, bet tomēr tā visiem citiem ir brīvdiena. Kamēr tu dienu pavadi darbā, visādos sociālajos portālos vari sekot līdzi tam, kā kolēģi grillē parkā un braukājās riteņiem. Un tad gan sāk mazliet skaust.
2.maijs - dienas notikums: nokārtota ekonometrija. Cilvēki darbā/skolā izsaka komentārus, ka izskatos ne visai vesela. Kad šādus izteikumus veic apkārtējie, tad ir pamats sākt uztraukties.
3.maijs - mani grib dzīt prom no darba tāpēc, jo vairāk ar mani sarunājoties, jo neveselāk sāk justies. Apsolos nerunāt, tikai rakstīt. Palieku strādāt līdz darba beigām. Skrējiena komanda galīgi izjukusi un restaurēta no jauna ar diviem random biedriem. Nu, ko, par vēlu atteikties. Biju humpalās pēc šortiem skrējienam. Nopirku tādus, kurus cerēju, ka neiznīcināšu, jo varētu arī nēsāt vēlāk un ne dubļos. Ja vien nesaplēsīšu. Tētis teica, ka nesaplēsīšu, jo, ja saplēsīšu, tad es saplēsīšu arī kāju, bet tā nu gan nevajadzētu. Biju Andrejsalas alko bodē pēc šnabja skrējienam. Aplauzos, viņiem tik mazi tilpumi nav. Nu, ok, vēlāk nopirku Rimi melno upeņu balzāmu. Nu, jūs ziniet, pievilcīga cena un tā.
4.maijs - uzdevums svētku dienā atrast vaļā esošu aptieku. Es pat nezinu, ko lai raksta par Stipro skrējienu, noteikti sanāktu baigais palags, tāpēc teikšu īsi - tā gluži nebija pastaiga pa parku. Riktīgi daudz ūdens un dubļi, mazliet mazāk riepas un koka sienas, kurās kāpt. Gandrīz sāc piedzīvot deja vu sajūtu, kad dubļus krietni pār potītēm nomaina bedre ar ūdeni līdz kā minimums jostas vietai. Mazgājos zem ugunsdzēsēju šļūtenes. Tieši TIK silti tas bija.
5.maijs - ar prieku secinu - kaklam nav palicis ne par gramu sliktāk, iesnas arī nav klāt nākušas. Taču tikai tagad sāk sāpēt muskuļi un atklājās zilumi, kas savukārt rada tādu sajūtu, ka esi braucis laivu braucienā. Jā, vispār lai viņiem tur šonakt silti!

Domas mainās katru dienu. Kaut kā mazliet trūkst noturības.
Bet vispār jau pirmajā plānā jāliek mācības. Eksāmeni, darbi un bakalaurs. Nopietna padarīšana.

Šovakar bija vismaz viens brīdis, kad man gandrīz palika žēl, ka atteicos no algas atzīmēšanas. Ja būtu braukusi uz darbu pakaļ aizmirstajam telefonam, pastāv iespēja, ka būtu aizgājusi "neceļos", t.i., ceļš uz Centrālstaciju varētu izrādīties garāks kā citas reizes.
Vai varētu būt tā, ka viņš zina, ka es zinu? Komunikācija kaut kādā plāksnē ir mainījusies. Gan jau manā plāksnē galvenokārt. :D
Bet ziniet, kā gribās pasaukt, apsēsties un pateikt kaut ko tādu, ka viss tiktu atrisināts, no manis neko negaidītu un varētu atkal iet dzert alu visādās hipsterīgās iestādēs, krogos, bāros un pļavās, runāt par mūziku, notikumiem un traumām? Esmu galvā pat domājusi aptuvenu sarunu, bet kaut kur parasti nojūku. Un tāpat jau bail pasaukt, jo tad, kad vajadzēs, neko pateikt vairs nevarēšu.
Taču vai cilvēki tā dara? Varbūt vienkārši iztiek ar tādām metodēm, kā, piemēram atsvešināšanās un personas īpatsvara strauju samazināšanu?

Tas pagājušās piektdienas randoms nav nekur pazudis; viņš joprojām IR tepat.
Vakar man bija jāatdod DK parāds - alus - no iepriekšējās reizes, jo man nebija skaidras naudas un tur varēja norēķināties tikai ar to. Protams, ka nekas nebeidzās ar vienu alu. Labi, sēžam tur tā, runājamies, un skatos, ka pie durvīm uzlīmē plakātu par kaut kādām diskusijām par reliģiju vai ko tādu. Ok, sēžam ārā vēl, turpinām runāties, līdz es nespēju vairs pabeigt domu un koncentrēties, un saku, lai pagaida, kamēr tie divi aizies garām un tad pastāstīšu, kas notiek. Viens no viņiem bija vīrietis, pie kura pagājušo ceturtdienu biju uz literāro konsultāciju. Otru es nepazinu, taču tieši viņš bija tas, kurš mani pasveicināja.
Ap to laiku bija nokavēts pēdējais vilciens un es biju nejauši izslēgusi savu telefonu, kurš tagad prasīja ievadīt pin kodu, kuru es, saprotamā kārtā, nezinu. Aizgājām ēst, bet kaut kur taču ir jāliekās visu nakti? Oh, mums taču ir darbs! Izdomājām atrunu, ka esam service desk un ejam uz nakts maiņu, ja nu sargi interesēsies. Es varu teikt tā: grīda ir diezgan auksta un riktīgi cieta. Laikam ar DK blakus nekad nekas normāls nenotiks.
Man ir aizdomas, ka viņš nav "vienkārši draudzīgs", ka viņš šeit redz kaut ko vairāk par dvēseles radiniekiem. Ja nu viņš tur iekšā ir jau galīgi nojūdzies? Un es īsti nezinu, ko man par to visu teikt, un kā to izdarīt. Dude, we have to talk droši vien nederēs. Kā lai sākumā es pati saprotu, ko par šo situāciju domāju? Ar viņu ir ārkārtīgi viegli un brīvi, pilnībā esmu es pati un uzticos. Bet es nezinu, vai tur ir tas "kaut kas vairāk". Turklāt ne jau tagad, kad man ir pietiekoši daudz citas problēmas un nav laiks. Es taču sev piekodināju kopš zināmiem notikumiem, ka tagad klausīšu savai iekšējai sajūtai - vai nu ir, vai nu nav. Varbūt neder. Tur man nekas labs nav sanācis ar "varbūt".
Don't shit where you eat, don't shit where you eat, DON'T SHIT WHERE YOU EAT.

Ok. Man ir viena problēma. DK.