Pa dienu O zvanīja viņa omīte vai tante, precīzi, nepateikšu; O smejoties noliek klausuli. Prasu, kas bija? Omīte esot novēlējusi šogad apprecēties.

Šis bija ilgākais periods līdz šim, kad nebijām tikušies ar O. Tas, ka redzi darbā pa gabalu, tas neskaitās. Nekāda iešana mājās kopā, nekas. Un tā veselas sešas dienas, tāpēc biju plānojusi, lai tur vai kas, izdarīt mājasdarbu līdz certudienai, lai varu palikt pie O pa nakti.
Ceturtdien praktiski notika tikai viena lekcija, t.i., tiku ātrāk prom. Zvanu O, šis sēž Kaukāza sētā. Aizgāju es arī. Tur viņš ar diviem čomiem sēdēja un dzēra brengulīšus. Man nebija divas domas, ka es arī esmu nopelnījusi sev aliņu. Vai divus. Jāpiebilst vien tas, ka naktī uz ceturtdienu biju gulējusi ~1.5h. Pēc tam man tādai bija jāiet apsveikt O tētis dzimšanas dienā, un jāklausās viņa stāstos. Bet vēl pēc tam es tāda gāju tālāk mācīties un taisīt mājasdarbu. Riktīgi labi gājieni man.

DK ar savu meiteni ir aizbraucis uz Vāciju strādāt, un dara sūdus. Viņš galīgi zaudē savus sakarīguma punktus manās acīs. Viņš ir kā puišelis bez mugurkaula un stājas.

Vakar svinēja O savu dzimšanas dienu. Aizbraucām uz boulingu, bija riktīgi forši, man patika. Bet, nu, pēc tam bija pasākuma otrā daļa ar pasēdēšanu un dzeršanu. Čaļiem piekasījās kaut kādi divi krievi turkebabā, skaidra noteikti nebija neviena no pusēm. Beidzās ar to, ka turkebab čiepa izsauca apsardzi. Bet, nu, jā, viss normāli beidzās, tikai vakara atmosfēra tika iedragāta un O sagruzījās riktīgi.
Tikmēr parunājos ar dažiem viņa draugiem tuviem, un viens no viņiem man pastāstīja, ka O ir sagruzījies tikai tāpēc, ka viņš negribēja, lai es redzu visu to, kas nu tur tajā kebabā darījās. Savukārt mana vārda māsa pastāstīja par to, cik ļoti es O patiku un kā viņš tur raustījies mani aicināt, jo baidījās, ka es atteikšu, un kā viņi tur visi iedrošinājuši viņu saņemties, un tā viņš toreiz uzaicināja mani uz Berģiem.
Sešos no rīta atnācām mājās, un bija mana kārta iedot viņa dāvanu. O man pateica m vārdu, kā es to saucu, taču tad teicu, ka es nevaru pateikt tāpat skaļi viņam atpakaļ, bet viņš to var redzēt citādāk. Un tad es apraudājos. No laimes.
Ā, un O sāk mēģināt atmest pīpēšanu, Daļēji manis dēļ, bet ne tikai. Šis punkts par pīpēšanu tika runāts mūsu plauktu kārtošanas reizē.
Man patika, ka viņš teica, ka viņš nekad nebeigs par mani cīnīties, pat tagad, kad esam kopā.
Jā, ir riktīgi, riktīgi forši. Es neesmu no cilvēkiem, kas baigi daudz izrāda un stāsta otram par to, ko jūt (nu, tieši čalim. Savām čiepām es visu stāstu), bet pateicu viņam, ka meitenes mēdz domāt solīti uz priekšu, sākot attiecības. Tāpat arī es. Un es spēju iedomāties ar viņu arī dzīvošanu kopā un tādas lietas. Man liekās, ka šitas viss būs uz ilgu laiku. Ja ne pat visu laiku.
Nezinu, kā tas sanācis. Tas tiešām ir kā burbulis, kuru ir bail pārdurt.
Šie visi labumi nav tikai pa vakardienu, tie ir krājušies, un nu es vairs nespēju tos nepiefiksēt šeit, kaut gan tās ir lietas, kuras es atcerēšos vienmēr.
Ziniet, ko viņš vēl izdarīja? Viņš, redzot, cik "daudz" es guļu, nopirka man uztura bagātinātāju-vitamīnus. Viņa mamma man ir nopirkusi čības, ar kurām pie viņiem staigāties, lai nesalst kājas.

Nav bijis laiks ierakstīt, bet lietas ir notikušas daudzas un pietiekami svarīgas.
Pati svarīgākā ir tā, ka nu visa padarīšana ar O ir pavisam oficiāli. Protams, tā sajūta par oficiālumu bija radusies vēl iepriekš, tikai tad tā sajūta bija neoficiāla. Turklāt tagad mums ir datums. Ne sajūtu datums, bet sajūtu+sarunas datums, jo tikai sajūtu datumu izdibināt nav iespējams. Ir mazliet dīvaina/nepierasta "mēs" sajūta.
Izrunājāmies, uzdevām viens otram sev interesējošos jautājumus. Tas lika aizdomāties par sevi; par to, kāpēc esmu tieši šāda un kāpēc rīkojos tieši tā un ne citādāk. Tāda tīra pašanalīze.

Svētdien bijām uz operu "Dons Žuans", dabūju divas biļetes pret divām milkām. Iespaids nebija tas labākais, jo ~45min bija aizmirsts uzlikt titrus, un tā kā itāļu valoda nav mana stiprā puse, nevarēju saprast pat to, kurš ir tas Žuans, jo viņam visu laiku blakus skraidīja vēl viens čalītis. Ā, jā. Operā tā nav jāuzvedās, protams, taču piemeklēja grūti slāpējama smieklu lēkme.
No otrā cēliena aizgājām prom. Aizgājām kārtot plauktus.

Pirmdien man bija, iespējams, līdz šim spēcīgākā mācību krīzīte un nav īstas pārliecības, ka tā būtu beigusies. Bet nu, ja cīnies, tad cīnies līdz galam, eh?
Ir sestdiena, sēžu mājās un mācos. Hazans atsūtīja vēl vienu mājasdarbu, it kā man viņu pietrūktu. Nē, es viņus kolekcionēju! Pirmās brīvdienas, kad nesatikšu O. Kaut gan... varbūt rīt.
Uz nākamo sestdienu man ir kādi 4 pasākumu piedāvājumi. Nu, kāpēc? Kāpēc četri vienā dienā? Tā jau diennaktī ir vismaz divas stundas par maz.

Biju ārā pie suņa. Ak, jeeeel. Šitā mani nocūkojis sen neviens nebija. Viņam ir sarakti "pagrabi", kuri nu ir pielijuši ar ūdeni. Tētis salika ap visu būdu dēļus apkārt, un nu suncītis dažreiz mēdz ar ķēdi aizķerties, un tad nu man jāiet glābt. Bet viņš ir liels suncītis ar daudz spēku un dubļainām ķepām.

Šodien ar O kārtosim plauktus beidzot.

Ceturtdien no rīta biļešu kontrolieris man centās pārdot ābolus. Visu ceļu turpināja dažādi jautroties, līdz beigās uzdāvināja man konfekti, sakot: "Jums ir tik jauks smaids!"

Var bijām uz "..Bagātā kundze..." Nacionālajā teātrī. Man patika. Mums patika. O bija dabūjis ļoti labas vietas, ņemot vērā cik "laicīgi" biļetes tika iegādātas, kā arī ņemot vērā faktu, ka pirmizrāde bija šonedēļ.
Vakarā, kad gājām uz Pasēdēt, pretī nāca Bitītis. Viņš tik ļoti blenza/pētīja/skatījās/ievērtēja O, ka O man pēc tam teica, ka sākumā domājis, ka tas čalis sveicinājis viņu, nevis mani. Nācās man nedaudz paskaidrot, kāpēc viņš tik ļoti skatījies uz O. :D Izstāstīju visu stāstāmo, un O novilka "Mmmmjā. Es prātoju, cik vēl šitādi ir."
Nedēļu atpakaļ tieši ar Bitīti sarakstījāmies, un šis pauda savu sašutumu un greizsirdību, ka man ir kāds cits blakus. :D Šodien ieeju fb - vēstule no Bitīša. Pārsteigums, ne?

Šodien visu dienu biju pie O. Mācījos un mētajos. Paliku pa dienu pie viņa, jo vakarā bija ar jauno kursu sarunāta pasēdēšana. Mmmhm, ideālākais laiks tādām lietām ir svētdienas vakari.

TL mūsu mērķu sarakstā nākamajam gadam 4.punktā iezīmēja random suņu būdu. Pierakstīja klāt "Marvellous suns". Es nosmējos un teicu, ka, ok, to prezentēs viņi, jo es skrienu uz skolu. Pēc 15min saņemu īsziņu:

- Ja līdz gada beigām būs 37 uzdevumi, tad tavam sunim mantiņa no manis. :D
- Haha, man laikam interesēs arī sīkāki paskaidrojumi, kā noritēja prezentācija.
- Tā arī to pasniedzu. Ilze sarkana nosmējusies. :)
- Haha, ģeniāli.
- I knooooow! :D

How can we count them?
1. Upgrade knowledge base without losing our level of performance;
2. Increase preciseness, confidence and professionalism;
3. Achieve higher level of performance without losing spirit, passion and joy.

At first I have to say that I have understood task a bit differently. And I tried to think outside the box and it drove me almost mad.
To my mind these 3 things work hand in hand and I thought that I would have to present these my results on my own so I would almost mathematically-theoretically prove that from one of this point other two implies.

Knowledge is concept – like a gravity. You cannot see it but can only observe its effects. Person’s certainty is an essential element of person’s knowledge. For an example. If asked where the bakery is, one can say – “Well, I don’t know but I think that if you walk 4 blocks north, turn right and go one block, you’ll find bakery”. The question is – exactly how certain one must be about its belief to qualify it as knowing?
Knowledge->confidence->joy.

Mēs bijām nolēmuši piektdien aiziet uz Laime Pilnīga un Mother Crow koncertu Esplanādē, tā vietā lai ietu uz TL dzimšanas dienu. Es negribēju dzimšanas dienu, jo mācības līdz vēlam vakaram, un, kad ieradīšos, visi jau būs nost, un tad man tāpat jau jāskrien uz vilcienu mājās. O savukārt negribēja, jo viņam sestdien lekcijas un koncertu vispār gribējās vairāk.
Taču plāni mainījās un dzimšanas diena atkal tika ieviesta dienas kārtībā. Pēc darba nopirkām trīs pudeles vīna, O teica, ka grib mani sagaidīt vēl skaidrā. Sanāca viņam. Pēc tam gan neatcerējās ceļu, kā gājām mājās.
TL īrē kopā ar GŠ. GŠ visdrīzāk neko nezina par mani un O. O neko nezina par GŠ. Telpā bija vēl visādi cilvēki no ne tik senām dienām, t.i., fakultātes, kā arī tie, kas no darba. Es zināju abas puses. Bet nu jā. Bija vismaz pāris interesanti momenti, kuros tika atmiņā atsaukti seni notikumi.
A, jā! Izdzēru trepes! 16 šoti 43 sekundēs. Dzēru tā, lai kādu citu reizi varētu viegli uzlabot savu rezultātu. Tie šoti gan ir mazāki kā standarts, tāpēc nav tik traki, kā izklausās.
TL teica, ka nevar beigt smieties par to, ka I tik šausmīgi uzsvērti piemin savu "draudzeni". Prasīja, vai esmu ievērojusi, ka I vairs tā mani necērt, kā pirms aizbraukšanas uz komandējumu. Jā, lūk, šo es tiešām biju ievērojusi, ka I gandrīz nemaz ar mani vairs nerunā, un pus pa jokam, pus pa nopietnam, prasīju O, vai tikai viņš, kamēr bijām prom, nav ar I parunājis. Ir gan parunājis. Neprasīju, ko tieši teicis, jo nebija īstais brīdis. To varbūt kādu citu reizi. Bet interesanti.
Diezgan ātri ar O gājām mājās, jo viņam, jā, lekcijas no rīta. Apsolīju viņam, ka piecelšu viņu no rīta. Ak, tas bija grūti, jo pati ik pa brīdim atslēdzos, kā gribējās gulēt.
Līdz ar šo pasākumu var gandrīz teikt, ka ar O sākam "līst ārā no skapja". Domāju tieši par to darba daļu. Jo darbā esmu maksimāli centusies aizsargāt sevi no nevajadzīgām acīm.
Vakarā gājām uz Baltajām naktīm, kur satikām A&A un pārējos. Mēs gan ar O neko daudz neizstaigājām, jo riiiiktīgi nāca žāvas un miegs, un gribējās ēst. Vakardiena bija tā diena, kad gribās visu mierīgi - sēdēt mājās, ieritināties azotē un skatīties filmas. Nākamo sestdien iesim uz teātri.
Par pašu O man jau labu laiku gribās kaut ko pateikt. Protams, var atrast kādas lietiņas, kuras es gribētu citādāk, taču man patīk kur un kā lietas ar viņu iet. Man ir drošība, man ir siltums, man ir pārliecība, man ir... kaut kas reāls. Viņš ir kaut kas reālākais, kas man jebkad bijis ar bumbulīšiem.

Viņš mani vedīs uz koncertu. Kāpēc? Tāpēc, ka grib, lai es atpūšos. Pirmajā septembrī teicu, ka man ir bail no gaidāmā režīma, kā arī paudu savas bēdas, ka mācību atsākšanās teju pilnība nogriezīs jebkādu iespējamo kultūru manā ikdienā, jo pat uz teātri vairs nevaru paspēt. O teica, ka palīdzēs, kā nu varēs, sakarā ar nogurumu un ne tikai. Ļoti negaidīti ātri viņš ir no vārdiem ķēries pie darbiem. Tā ļoti iepriecināja. Būs man pretī jāizmaksā kāds teātris.

Grūta darba nedēļa bija, jo šī nedēļa bija pirmā un pēdējā pilnā augusta nedēļa, kurā es strādāju visas piecas dienas. Komandējums pastiepa atvaļinājuma sajūtu garāku vēl par veselu nedēļu.
Otrdien ar Kati un V aizgāju uz improvizācijas teātri, kas bija ļoti jauks vakara nobeigums. Redzēju beidzot arī S, kurš izstrādāja joku ar manu telefonu. Tīri labu priekšstatu par sevi viņš atstāja. Tāds patīkams. Tagad turu īkšķus un gaidu, kad viņš sāks uzmākties V. Pagaidām šķiet vēl raustās un noskaidro situāciju tai frontes pusē.
Ceturtdien bija sarunāts ar GŠ satikties uz kādu alu, jo sen neesam tikušies. Izturējos gan aizdomīgi nedaudz, jo nevarēju izdibināt, kāpēc viņš man atrakstījis un kāpēc grib tikties. Nav jau tā, ka vienmēr kaut ko no manis vajadzētu, taču tāpat vien, lai apvaicātos, kā iet, viņš nav rakstījis. Parasti piedāvājis ir kādus pasākumus, stopējienus, utt.. Nu, ko. Parunājām par slimībam. :D
Jā, vēl kas. Viņš laikam tomēr cerēja uz "kaut ko vairāk"; vismaz cik nu es nolasīju viņa gājienus. Man tagad ir O, bet viņš to laikam nezina. Lai vai kā, tomēr bija diezgan jauki parunāties. Parunājām arī mazliet par darbiem.
Piektdien es atlūzu vēl pirms deviņiem vakarā un nespēju vairs piedabūt savas miesas vertikālā stāvoklī. Šī gaidāmā nedēļa būs vēl trakāka, jo sākās skola. Pilnas slodzes darbs, pilna laika klātienes studijas, 17 stundu darba diena kā minimums.
Sestdien bija sarunāts, ka O pēc skolas ņem velosipēdu un brauc pie manis ciemos. Es no rīta jau paziņoju mammai, ka pie manis brauks cilvēks vārdā O, un mēs ņemsim riteņus un pabraukāsimies, un pastaigāsim arī pa slackline. Šī bija pirmā reize, kad mammai minēju O vārdu, un šī bija pirmā reize, kad mamma mani sāka izprašņāt. :) Taču beigās O nebrauca, jo viņam diezgan slikti un vēders sāpēja. Tad nu vakarā es braucu pie viņa, kad O palika labāk, un tālāk braucām uz jūru, skatīties, kā tos uguskurus kurina. Sāka līt un vispār nebija nekas TIK iespaidīgs, kā biju cerējusi. Kad sāka tiešām stipri līt, gājām abi uz pieturu un satikām mašīnā pretī braucošos O draugus, iekāpām iekšā un braucām uz centru, kur nekas nenotika. Piezvanīja Juris un piedāvāja mums ar O iet uz kino, uz nakts seansu. Nebija pat jēga man vaicāt, vai es gribu uz kino. Kopā bijām pieci - mēs divi, Juris ar savu meiteni un Jura tētis.
Juris ir riktīgi foršs. Aizvakar atlidoja no apmācībām Dānijā un rīt beidzot būs pirmā diena, kad darbā būsim visi trīs vienlaicīgi.
Šorīt mēs "atzīmējām" pirmo septembri un nopirkām lielo Lulū picu un gājām uz mājām skatīties Zvaigžņu karus. Es visu laiku baigi komentēju tos dzīvnieciņus smieklīgos. Un tikai šorīt es atcerējos, ka rīt uz skolu, un tāpēc darba laiks man mainās par stundu atpakaļ. Pabrīdināju O, ka noteikti kādu reizi palikšu arī pie viņa pa nakti, kad man apniks braukāt un pārāk ļoti gribēsies gulēt.

Otrdien sākās komandējums Dānijā. Bija riktīgi forši, taču kolēģiem to nedrīkst stāstīt. Viņiem būs jāstāsta, ka daudz mācījāmies, grūts jaunais uzdevums, agri cēlāmies un tā.
Taču patiesībā bija riktīgi, riktīgi forši. Ceru (un gaidu), ka būs vēl kaut kādi komandējumi. Pirmajā dienā aizbraucām pašā vakarā, iečekojāmies viesnīcā, nopirkām ēdamo un aizgājām pastaigāties pa pilsētu un pameklēt geocache kastītes. Team leader pastaigas laikā diezgan ātri izmeta atklātu un tiešu jautājumu, kā man iet ar O? Nedaudz apstulbu, bet teicu, kā ir, teicu, ka labi iet, neizplūstot sīkumos. Tad man viņa pastāstīja to pašu, ko O teica, ka team leader nevar noskatīties uz to, kā I man lien klāt. Un kā izrādās, tad arī pašam O tas ir apnicis. To gan viņš man neteica. Team leader esot prasījusi O, vai viņa var kādreiz tā nejauši izmest kaut ko par mani un O, kad I ir klāt. Tā, lai I saprot beidzot. Viņa smējās un prasīja man, kad un kā es I pateikšu par O. Es smējos pretī un prasīju, vai tad man tas ir jādara? Bet I ir tāds, ka viņš varētu arī pats neko nesaprast, līdz tieši un konkrēti viņam visu nepateiktu. Vēl team leader teica, ka nu, mēs ar O ikdienā darbā neizrādam neko, un viņa redz tikai tāpēc, ka viņa zina, ka tur kaut kas ir. Paskaidroju, ka negribu jaukt kopā darbu ar ārpus darbu. Kā arī - tā ir sava veida pašaizsardzība. Darbā taču tomēr visi runā par visiem, un man tas nav vajadzīgs, lai liekas acis seko līdzi notikumiem un pavērsieniem. Pietiek ar tiem, kas jau zina.
Otrajā dienā no rīta gājām mācīties. Vīrietim, kurš mācīja jauno tāsku, viņa visi joki bija tā "zem jostasvietas". Pēc darba izdomājām aizbraukt vai nu līdz Roskildei vai arī jūrai - atkarībā no tā, cik tālu ar mūsu divu zonu biļeti varēs tikt. Aizbraucām līdz jūrai. Viņiem jūra ir citādākā krāsā. Dānijā jūra tāda zilgani pelēka vairāk. Trešajā dienā pēc darba pieveicām ~18km gājienu meklējot geo kastītes, apmaldījāmies, un vispār bija jauki. Ceturtajā dienā pēc mācīšanās braucām uz Kopenhāgenu. Sanāca tikai izbraukt cauri, jo braucām pa taisno uz lidostu. Tur bija krietna laika rezerve, tāpēc atkal gājām pētīt apkārtni. Bijām atkal līdz jūrai un jahtu, kuģu piestātnei, izložņājām visādus krūmus un tā.
Katru vakaru viesnīcā skatījāmies Zvaigžņu karus, kurus rādīja pa viņu TV3 kanālu.
Rāpos arī ceļa zīmē. Divreiz. Bija smieklīgi, it īpaši, kad brauca garām autobuss un ne es, ne team leader nevarēja pārstāt smieties, kamēr es tur karājos augšā.
Un ēdiens! Ah, tur bija ļoti labs ēdiens pie viņiem darbā. Sava virtuve, savi pavāri, kuri pat maizi cep uz vietas.
Piektdien atbraucu no komandējuma un paliku pie O, kā bija runāts, jo ielidoju tikai pēc desmitiem Rīgā. Viņš tiešām man uztaisīja ēst, kā bija teicis, turklāt klāt nopirka aliņu. Miljona vērts! Lieta tāda, ka visu nedēļu nebiju neko dzērusi, un, braucot mājās, domāju, ka vakarā ar O varētu aiziet iedzert kaut kur pa aliņam. Atbraucot mājās, prasīju, kāpēc O ir mājās, nevis kaut kur ārā. Teica, ka noguris un ņem atslodzi mazu, jo visāda dzeršana bijusi par daudz. Klusi ieminējos par to, kā gribētu vienu aliņu, bet to laikam jau citreiz. Un tad viņš man pateica, ka ledusskapī stāv alus. Varat iedomāties manu prieku.
Vēlāk viņam bija jāiet pretī mammai uz autobusa pieturu. Viņai todien bija ballīte. Džinu kapāja. :D Tas mani izglāba no garas iztirzāšanas par to, kā man gāja DK komandējumā.
Ziniet, kas ir forši un reizē mazliet jocīgi (nepierasti?) ? Tas, ka no rīta es palieku vārtīties gultā, kamēr O iet taisīt brokastis. Brokastis gultā sestdienas rītā.
Viņš man reiz teica, ka esmu tik mājīga. Un ziniet, par viņu varu teikt tāpat.

Piektdien vakarā ar O sarakstījāmies. Viņa māsa gribēja, lai braucu pie viņiem uz Ķekavu. Teicu, ka tas sanāks baigi vēlu, kamēr tikšu, jo mati jāmazagā, jāsataisās, kā arī suncītim sūdīgi + pārvietojos ar riteni. Pēc brīža zvana un saka, ka viņi neliekās mierā, ka nav runas par to, ka es pati saviem spēkiem tiktu līdz Ķekavai, jo man atbraukšot pakaļ un savākšot ar visu riteni. Tā nu es nonācu Ķekavā, iepazinos ar viņa māsu un māsas draugu/vīru. Nebija tik traki. Sēdējām dārzā, cepām gaļu, dzērām alu, bērni tikmēr izklaidēja, rādīja priekšnesumus un gatavoja smilšu ēdienus.
Sestdien Rīgas svētku ietvaros nobraukājām ~60km, jo marvellous gribēja dabūt piespraudi par Lielo svētku spēli, kas šogad bija ar velosipēdiem. Šogad gan, kā izrādās, tās metāla piespraudes nedeva, kas lika man uztaisīt skābu ģīmi. Kad bijām pusceļā uz Mežaparku, man zvana un saka, ka esmu tikusi Lielās svētku spēles finālā. Laidu garām tomēr šo iespēju, jo vairāk vēlējos pamētāt šķīvi un pasēdēt pie ūdens, kā neatbildēt pareizi uz nevienu jautājumu un saņemt cepurīti vai pildspalvu par to. Šķīvi es arī netiku pamētāt. Bet to atsvēra komfortablas smiltis un alus.
Ap kādiem deviņiem bijām tikuši atpakaļ centrā. Sēdējām Esplanādē un kopīgi atskatījāmies un likām kopā visas atvaļinājuma dienas, un secinājām, ka bija riktīgi forši un daudz kas sastrādāts.

- Man tava TL teica, ka viņa nevar izturēt, kā I tev visu laiku prasa ko un traucē, un ka vienu dienu aizies un pateiks viņam, lai pārstāj. :D

Lūk, šis man liekās kaut kādā ziņā jauki, taču kaut kādā mērā tas liek man aizdomāties. Būs jāpadomā un jāpavēro.

Pirms paša vilciena satikām Juri ar viņa meiteni, tā kā beigās man bija par diviem uz vilcienu pavadītājiem vairāk. Juris gribēja O satikt, pirms lido prom uz mēnesi uz apmācībam.
Vilciens gan bija tāds kā party vilciens, jo neviens vien pasažieris bija diezgan jautrā prātā.

Bet vispār ir mazliet skumji, jo šitik daudz O, kā pēdējās divās nedēļās, es nezinu vairs kad dabūšu. Teicu viņam, ka piektdien gan jau pie viņa palikšu, jo Rīgā ielidoju pēc desmitiem vakarā. Teica, ka labi, vakariņas uztaisīšot.

Wild otrdiena man nebija ieplānota. Pa dienu bijām arī uz kino, uz Elizeju. Bet vakarā braucu atpakaļ, jo gājām uz Annas dzimšanas dienu, kur bija kaudze svešu un daži pazīstamie, un man liekās, ka vakar pārāk daudz sāku runāt vienā mirklī. Taču vakar biju arī kazino, un šodien pie acu ārsta. Viss forši.

Ceturtdienas "highlight" bija, kad ar O gājām pa priekšu, intensīvi runājoties un it kā vedot ceļu uz Kaijām aizgājām mazliet par tālu, un aiz muguras ejošais O draugs uzsauca "Eu, jūs, dienesta romāns, kur jūs ejat? Kaijas ir pa kreisi." Tajā mirklī O klusi noņurdēja, ka "atliek pateikt tikai vienam, un to zina jau visi". Mani ļoti uzjautrināja un ir iepaticies šis apzīmējums.
Pirms tam vēl bijām uz jumtiem, tādējādi daļēji īstenojot punktu no manas to do listes, ko biju viņam atklājusi toreiz.
Mājās pārradāmies piecos no rīta. Atkal - slapji līdz visām vīlēm. Ar mani laikam citādāk nevar.

Bija grūti, taču piektdien vakarā braucām lāpīties, t.i., Ērika dzimšanas dienu svinēt. Tieši pirms braukšanas A man bija paprasījusi - kā tad ar jums tur ir: oficiāli jau? Teicu, ka neeezinu, un nezinu, kā lai to tā normāli noskaidro, taču zinu, ka vajadzētu.
Viens no ierosinātājiem jeb katalizatoriem piektdien bija Ērika draugs Guntis, kurš Ķirmī sēžot pie galda vienkārši man paprasīja:
- Cik ilgi jūs esat kopā?
- Ē, labs jautājums. Lai O labāk atbild, man arī interesē. (Pagriežos pret O.) Mm?
- Hm. Kādi divi, trīs mēneši.
- Jaa?

Man liekās, mums ar viņu būs vēl jāparunā par šo tematu. :D Taču kā katalizators tas kalpoja godam, jo pēc tam turpinājām savas sarunas, un es pateicu šķiet visu, ko biju domājusi pateikt. Pēc pagājušās piektdienas man stipri bija iespiedies prātā viņa izmestais teikums, ka viņš jau nezina, kas notiek manā galvā. Sapratu, ka esmu bijusi mazliet negodīga, jo viņš tomēr ik pa laikam mani painformē, tāpēc sniedzu viņam ieskatu, ko domāju par notiekošo. Es nezinu, ko A&A savā laikā runāja, taču man gribētos kaut nedaudz pielīdzināt šo sarunu tai, ko A&A veica ielīduši pagrabā pie oglēm.

Kā arī, šodien uzdotais jautājums, kur es dzeru, lika saprast, ka es nezinu, kur es dzeru. Nav tāda viena vieta, kura tiktu apmeklēta visbiežāk. Ņemot intervālu ar garumu mēnesis vai pusotrs, (uz ātru roku saucot) esmu viesojusies Eglē, Kaijās, Problēmās, Double Coffee, Ezītī, Shot Cafe, Victory Pub, Kaukāza sētā, Klang un LabaDaba, Pasēdēt, Ķirmis, Galeria Riga terase, Kaņepes Kultūras centrs, Valmiermuiža un gan jau vēl kaut kur, kur viesojos, bet neatceros vairs. Taču skaita ziņā līderis varētu tiešām būt Egle.

Jā. Vēl viena atvaļinājuma nedēļa priekšā.

Pēdējās dienās ir bijusi tik daudz informācijas, ka kādu (vienu) dienu gribās padomāt par to visu un līdz tam neteikt neko.
Bez tam, neesmu vēl savedusi kārtībā savu jauno datoru un tagad okupēju vēl vecāku pc. Kad būs mans dators, tad varbūt arī pietiks domāt (un būs laiks kaut ko ierakstīt).

Ja neskaita šo, tad pēdējās četras dienas tika pavadītas ar O, un tagad ir sācies atvaļinājums, un jāizdomā, ko darīt. Šķiet, ka vasaras sākumā mūsu kaldinātais plāns tiek pārcelts uz citu reizi, jo... švaki kaldinājām. Bija tomēr pietiekoši daudz citas lietas abiem jādara. Bet nu, varbūt kaut kas līdzīgs sanāks.
Ceturtdien paliku pie viņa pa nakti - tas par to, ka trešdien noraustījos. Uz darbu beidzot piegādāja manu datoru, kuru biju ar O sarunājusi, ka viņš sainstalēs visu uz divām partīcijām, lai man nav jāiet pie kaimiņa ar lūgumu un desmit latiem. Tad nu nesu pie viņa. O tagad beidzās darbs stundu ātrāk, kā man, turklāt tajā dienā viņš gāja prom vēl ātrāk, jo devās piereģistrēties skolā. Nesu braši to kasti, bet pēc neilga laika paliek diezgan smagi, un kolēģis I piedāvāja palīdzēt. Viņš gribēja pat braukt ar mani līdz centram. Ar visādiem argumentiem izdevās atrunāt, jo, nu, viņam vismaz pagaidām nebūtu jāzina, ka nebraucu uz savām mājām. Sanāca viss ļoti skaisti, O tieši no zāles nāca un man nebija ilgi jāgaida.
Aizgājām vakarā uz Kaukāza sētu, satikām KĶ, kas pretējā ielas pusē Gaujā sēdēja. Vēlāk garāmejot atnāca O citi pazīstamie uz vienu brengulīti. Gājām mājās, kur O mamma kārtoja kaut kādas mantas un rādīja man ceļojumu brošūras par ornitologu takām, airēšanās maršrutiem un visādām tādām lietām. Es tikai centos izlikties maksimāli normāla, neelpot un nesmirdēt. Pēc pāris dienām O man teica, ka viņam ar mammu atvaļinājumā būs jābrauc uz to ekskursiju pa vienu no tām takām. :D
Tā kā O teica, ka viņam no Klang'a sāp sāns (nezinu, nieres, aknas, kaut kas tāds. Vārdu sakot, sāp iekšējie orgāni), teicu, ka varbūt prātīgāk būtu nebraukt uz LabaDaba. Tad nu piektdien šis teikums bija tik tālu "apaudzis", ka gandrīz nekur neaizbraucām, jo O likās, ka negribu, lai viņš brauc, kamēr man likās, ka viņš tā īsti un ļoti tur nemaz negrib braukt, un brauc tāpēc, lai neuzmestu mani. Tas aizgāja līdz tādam smieklīgumam, ka nevarēju vairs būt nopietna un sāku smieties un prasīt, ko mēs darām un kā līdz tam nonācām.
Lai kā arī nebūtu, ar pēdējo vilcienu aizbraucām uz Siguldu, tālāk Ratniekiem, un viss pa skaisto. Iepriekš tika veikts uzstādījums par mierīgu festivālošanu un čillošanu, un tā arī bija. Aizbraucām tur ārkārtīgi izbadējušusies, ar ļoti maz ēdienu un vienu grādīgā pudeli somā. Noturējām ļoti romantisku pikniku teltī, padzērām šķidrumu, kādu brīdi skatījāmies debesīs uz Piena ceļu un centāmies atcerēties un nosaukt visus retos sev zināmos zvaigznājus.
Otrajā dienā bija virves jeb slackline, dzejas slams, perkusijas ar daudz, daudz sitamajiem instrumentiem un "melnajiem". Visu laiku salīdzināju viņu melnumu pakāpes un nokrāsas. Pret rītu jau sāka notikt ar vien lielāks random, piemēram, Cookie Monster, čalis, kurš O ļoti kaut ko stāstīja (ar nokrišņiem), iedeva savu telefona nr, bet beigās izrādījās, ka neviens - ne es, ne O - praktiski nedzirdēja un nesaprata, ko viņš grib. Tad cits čalis, kuram O bija uguni iedevis iepriekš, atnesa bulciņas un teica, lai cienājamies. Tad ap kādiem astoņiem rītā O satika savu paziņu, kuram bija zālīte. Gājām peldēties uz baseinu, tad veikalu pēc saldējuma un šūpoties. Gulēt aizgājām pēc vienpadsmitiem rītā. Protams, ka pamodos no tā, ka ir pārāk karsti. Nokavējām pēdējo autobusu uz Siguldu, ar ko tad arī sākās daļa no piedzīvojuma. Bija jāiet ar kājām ~12km pa svelmi un grants ceļu, putekļiem un ar mugursomām. Veicu visādus maršruta uzlabošanas veidus pa kartupeļu laukiem, un smējos un teicu O, ka ja nonāksim galā viens otram vēl nepieriebušies un turpināsim runāt, tas būs pārsteidzoši. Long story short, pa ceļam O pazaudēja savu kreklu, mūs pie sevis mašīnas aizmugurē-bagāžniekā paņēma kāds pāris un aizvedas līdz pirmajiem policistiem, kas sagaidīja pie Siguldas robežas. Tikuši līdz centram, izkonkurējām mazos bērnus un metāmies virsū strūklakai. Lieki teikt, ka tas bija kaut kas lielisks!
Kopumā - ļoti mierīgi un man patika gan festivāls, gan kompānija.

Ak, jā. Es O izstāstīju par DK. Visos sīkumos gan nē, bet būtību. O man teica, ka, kopš DK ir kopā ar Meiteni, DK pilnībā atsvešinājies, praktiski vairs nerunājot, kas ir skumji.

Tātad. Festivāls bija diezgan labais.
Būtībā "festivāls" sākās jau darbā, kur bija ikmēneša plēnums (tāda liela sapulce ar video konferenci ar brāļiem lietuviešiem un kaut ko vēl), un pēc plēnumiem mums dod garšīgas lietas nodzerties un noēsties. Tā nu tur aizdzērāmies gandrīz, palīdzēju nozagt sierus, meklēju rokā O un skrējām pie viņa pakaļ mantām, lai dotos tālāk.
Protams, ka izbraukšana nebija laicīga un sākām dzert gaidot... KĶ. Tieši tā, KĶ. Pasaule ir maza, eh? Man ar viņu nav bijusi saskarsme tā īsti, taču kaut kāds priekšstats bija paspējis iesakņoties. Toties pēc šī pasākuma man mainījās šis priekšstats uz labo pusi.
Bija riktīgi smieklīgi. Telti ar O uzcēlām blakus kaut kādiem rokeriem, kuri pēcāk dāvāja savu brūvēto (iespējams) medicīnisko spirtu ar kaut ko klāt, kamēr pārējie divi no mūsu kompānijas aizcēla telti kaut kur aiz skatuves prom.
Bet jā. Pirmajā dienā O mani iestūma pūlī moš-pitot. Es tā kaut kā tiku maliņā no tā pūļa, O gan tur priecājās no visas sirds. Dzirdējām pus otru grupu, un izdzērām diezgan daudz šķidruma.
Otrajā dienā meklējām ēdamo. Viss kas bija - hotdogmaize. Normāls ēdiens būšot pēc pieciem. A ko darīt? Labi, ka ir dzērveņu arseņič mašīnā!
Pie KĶ zilajā teltī (nu, ne jau parastajā teltī, bet tajā nojumē; KĶ mūziku lika) O atkal izārdījās un mazliet arī es; aplaistījāmies ar vienu no dārgākajiem ūdeņiem un gājām uz Dzelzs Vilku.

- Jautājumu un atbilžu vakars?
- Tu vari man jautāt jebko, un es atbildēšu.
- Hmm. Tev nav bail?
- No kā?
- Nuu, jebkā - cilvēkiem, neziņas, apdedzināšanās. No cilvēkiem gan jau visvairāk varētu būt bail.
- Tu esi vienīgais cilvēks, no kura man ir bail. Nu, ne fiziski, protams.
- Tas būtu bijis jocīgi, ja baidītos fiziski. Kāpēc bail no manis?
- Jo ir respekts. (..) Bail sačakarēt ar tevi kaut ko. Ka nepazūd.

Šodien īpaši izjūtu kaut kādu labvēlību no team leader, par kuru es īsti nevaru pierast vēl. Šodien atnesa no 6.stāva kūkas, un mēs trīs ar vēl team manager "iebukojām sapulci" virtuvē un ēdām nost tās kūkas un runājāmies. Nezinu, kāpēc es biju tur, kur biju, un kāpēc manā vietā nebija Līga, kas ir manas team leader draudzene. Atnācu no pusdienām un viņa bija sarūpējusi man jaunu kladi, jo iepriekšējā bija, pirmkārt, līniju klade, un, otrkārt, bozmīgi noplukusi gada laikā. Kā arī krāsainās piezīmju lapiņas. Ziemassvētki šogad tev priekšlaicīgi, marvellous!
Kūkojot virtuvē, runājām par rudeni un mācībām, jo team manager arī sāks mācības. Izstāstīju savu situāciju, cik ļoti sanāks rauties uz pusēm, un team manager teica, ka malacis, mums būs viens dzīvs mironītis uz kuru paskatīties. Savukārt team leader apstiprināja manu ideju par dzīvokļa meklēšanu Rīgā, tad izmetot joku, ka "ai, dzīvo O uz kakla", ko team manager nesaprata.
Man šķiet, ka darbā varētu būt, ka ir kādi 4, kas noteikti zina, ka mēdzu brīvo laiku pavadīt ar O. Bet viņi ir tādi neitrāli. Team leader vien dažreiz izmet pa divdomīgam komentāram. Taču tad noteikti vēl ir daļa, kas nojauš kaut ko.

O draugs Juris, viņš dabūja darbu pie mums, un drīz sāks strādāt. Tas ir forši, jo Juris man liekās arī ir diezgan foršs.

Ā, jā, vēl man ļoti, ļoti gribās tagad nolikt to eksāmenu ceturtdien, jo tad es braucu piektdien uz to festivāliņu.
Šodien iesniedzu iesniegumu par atvaļinājumu ar visiem nepieciešamajiem parakstiem. O savējo varēs aiznest tikai pirmdien, jo viņa team leader ir atvaļinājumā. Bet. Mums būs atvaļinājums vienā laikā. Nerātni, ne?