Saruna ar O:
- Ienāk šefs virtuvē un fotografē ar telefonu. Es pagriežos, un viņš saka, ka, nē, nē, vai viņš drīkstot nobildēt mani no aizmugures virtuvē, ne tā, ka viņš gribētu nobildēt manu aizmguri :D
- Njā, tas ir tieši tas, ko es vēlējos dzirdēt. :D

***
Saruna ar Elzu:
- Nezini, kāpēc virtuvē uz ledusskapja stāv Rexona adrenaline? Izskatās pēc vīriešu izstrādājuma, bet kāpēc virtuvē?
- Nav ne jausmas.
- Ja nu piekūst, sildot savu ēdienu mikrenē, lai, izejot no virtuves, būtu svaigs.

Šī ir viena no garākajām nedēļām pēdējā laikā. Ļoti, ļoti gara man šķita.
Šonedēļ pastrādāju, saorganizēju kolēģa sveikšanu dzimšanas dienā, nopirku sniega jaku, tad bija Jaunais gads, drāma, skaidras naudas nepietiekamība autobusam uz Rīgu, stacija ciet, jo bumba/dūmi vai nu kas tur, tad atkal bija darbs, pārvākšanās uz jauno telpu, kur O vairs nav, Hobiti, eksāmens, daiquiri ar kursabiedriem un pēc tam O, visbeidzot mācīšanās, daudz mācīšanās. Un tagad esmu nolikusi malā mācības, man ir brīvs laiks, esmu izlīdusi no alas uz brīdi, un īsti nezinu, ko lai iesāk. Aizrakstīju epastu un pasūtīju Latvju tekstus šim gadam. Ar nožēlu gan jāatzīst, ka pēdējos numurus nav sanācis līdz galam izlasīt.

Es gribu ar tevi kopā... ēst pelmeņus.

Nekoncentrējos un nekoncentrēšos uz sliktajām lietām, taču šis pavisam noteikti nebūs mans gads.

Dzimšanas diena pagāja jauki. Nekas netika darīts īpaši, jo nākamajā dienā paredzēts eksāmens. Aizvedu O garšīgi paēst uz T.G.I Friday. Viena no jaukākajām lietām bija deviņas, gaišas, skaistas rozes. Tiešām skaisti. Pirms dažām dienām piesēju pie aizkaru stangas kaltēties.
Ziemassvētku balle darbā pagāja labi. Neskatoties uz visu, O tomēr atnāca. Daniels tikmēr jau bija ar sarkanu degunu un principā gatavs. Tagad jāgaida bildes no pasākuma, gan jau kāda būs sanākusi normāla. Gadījos pareizā vietā un laikā un uzradās zāle. Mirklis, kad aptver, ka galds, pie kura diendienā ēd pusdienas, nu ir pārklāts ar cigarešu tabaku, ir interesants. Pus septiņos no rīta tikām gultā. Vēlāk man O stāsta, ka neatcerās, kā gājis uz pieturu un kā no pieturas uz mājām ticis. Tad es sapratu, ka tas, ko es pieturā runāju ar viņu, bija veltīgs pasākums. Lai vai kā, jutos pārsteidzoši labi. Vistrakāk bija pēc Daniela dzimšanas dienas, kad mums darbā bija sapulce un dzeršana pēc tās, kur es salēju sevī iekšā visu, ko vien dabūju, atskaitot Red Label, caur pazīstamajiem sarunāju aizņemties galda futbola bumbiņu uz brīvdienām un devos pievienoties Daniela svinībam. Tad gan bija sūdīgi no rīta. :D

Taču Ziemassvētki šie ir tādi... citādāki. Jūtos ļoti izsmelta un nogurdināta. Mācībām esmu padarījusi pilnīgi neko.
Aizvakar aizbraucām pie opmes, opja uz Rīgu. Tur bija arī mana māsīca, kas no ģimenes ārsta prakses pārgāja uz armiju, uz militārajiem ārstiem. Dabūjusi tagad jau pirmās zvaizgnes un uzplečus, un vispār man ir prieks, ka viņai iet labi. Viņa ir pelnījusi, ņemot vērā cik grūti gāja iepriekš.
Vakar atbrauca O pie manis. Aizgājām līdz rimi nopirkt ko ēdamu, jo šogad mūsu mājās nenotiek tradicionālā izēšanās. Beigās nopirkām klāt jau esošajam vēl litru karstvīna, veselu vistu, pildītu dārzeņiem, un vidējas cenu kategorijas vīnu, ko dāvināju vecākiem kāzu jubilejā (man likās, ka apaļa jubileja. Izrādījās, ka ne tik apaļa), mājās nomizoju kartpueļus, uztaisīju salātus un ļoti skaisti saēdāmies visi.
Taču šodien kaut kas nogāja greizi. Citreiz mēs O viens otru pārprotam, nesaprotam, un tad sanāk neforsi, un šī bija viena no tām reizēm. Es gribu, lai justos labi, cenšos darīt, lai tā būtu, taču viss, kas man sanāk ir feils. Tā sajūta, kad liekās, ka visu uz pasaules daru nepareizi. Visu, visu, visu. Lai kā arī nebūtu, šīs dienas greizības tika salīmeta atkal kopā, atstājot aiz sevis vielu pārdomām.

Mums bija domāts Jauno gadu svinēt Siguldā uz kalna un pēc tam mājiņā, taču pastāv izteikta varbūtība, ka sniegs šogad vairs nebūs. Eh, un es jau paspēju visu decembri sajūsmināties par to svinēšanu.

Otrajā nedēļā, kad Ed bija sācis strādāt, viņš man teica - klausies, Marvellous, ir reāli grūti reizē strādāt un mācīties. Pagājušo nedēļu, kad pagājis kāds mēnesis, varbūt pusotrs, Ed saka, ka domā pēc jaunā gada iet prom no darba. Riktīgi apnicis tas monotonais darbs, nebija tas, ko cerējis sagaidīt.

Maksimāli cenšos nelietot frāzi "man nav laika", jo pēdējā laikā tas sāka kļūt gandrīz jau smieklīgi.

- Marvellous, tu zini, ka tu vakar nopirki cepuri?
- Jā. Es nebiju pālī.
- Es zinu, ka nebiji pālī.
- Haha, nu, es nebiju arī dzērusi.
- Es zinu, ka nebiji dzērusi. Ripas kaut kādas saēdusies.

Šovakar Oblomovs JRT un man ir aizdomas, ka neko skolai neizdarīšu.

Sestdienas vakarā pēc lekcijām O atbrauca ciemos pie manis. Beeeidzot! Kas ilgi nāk, tas labi nāk. Vecāki neko nav teikuši, bet man pašai šķiet, ka viss bija jauki, un viņi neiebilst, ka O ir tieši tas, kurš mani "zog" no mājām brīvdienās un citreiz arī ne-brīvdienās.
Sēdējām stacijā, gaidījām vilcienu. Tur apkārt skraidīja maza meitenīte un čālītis ar lietussargu. Meitenīte pieskrēja pie mammas, un, ar pirkstu rādot uz mums, prasīja - mammu, viņi abi ir draudzīgie, vai ne? Tas bija tiiiik mīlīgi! Neiešu sabojāt jauko vakara pēcgaršu ar mācībām.
Man ir ļoti silta sajūta. Viņš piepilda manu ikdienu. Ļoti. Nu, šitik ļoti ^________________________^.

Pagājušo ceturtdienu bijām uz Sound Poets koncertu. Koncerts bija tieši tāds, kādu es biju to iedomājusies - mierīgs un noskaņniecisks. Biļetes uz koncertu vispār nopirku tikai un vienīgi Baltās nakts iespaidā, kur viņiem bija tas sešu stundu projekts. Bet šī dziesma TUR, LR ēkā, toreiz izklausījās daudz labāk. Tur bija tāda specifiskāka noskaņa un citas sajūtas. Taču nenožēloju un bija skaisti. Mans līdzgājējs gan pēc tam teica, ka skaņa un akustika bija drausmīga, un pēc tam visu vakaru pakausis esot sāpējis.
Piektdien eksāmens un ieilgusi dzeršana ar kursabiedriem, sestdien ar A nopirkām pa aliņam, un aizklīdām uz AB dambi bērnu laukumā šūpolēs iekrist un parunāties. A ir plāns, ka vajadzētu nokārtot tā, ka viņas A un mans O tiektos viens pēc otra sabiedrības, un tad nu mums pašām nekas nebūtu jādara un mēs abas automātiski tiktos daudz biežāk. Ideja kā māja. Atliek izdomāt realizēšanas plānu.
Visu pagājušo nedēļu uzvedos, kā no ķēdes norāvusies, tā kā vispār ļoti laba nedēļa. Spriežu, ka tas tāpēc, ka uz trim dienām biju paņēmusi atvaļinājumu, lai varētu izdarīt visus skolas darbus (neizdarīju NEKO, toties atpūtos gan). Un un jā. Tāda smaidīga, priecīga, bārstu jokus pa labi, un te pa kreisi. Ir labi. Darbā par O smejās, ka viņš tāds smaidīgs staigā apkārt. :D
Piektdien pēc darba laika beigām gaidīju Danielu un O, kad šie sataisīsies. Daniels pazūd. Ok. Pēc laikam pazūd arī O. Tad atnāk un saka, ka viņi dzer Jagermeister. Aizgāju apskatīties, kas notiek. Rezultātā pati arī dabūju šotiņu un uzaicinnājumu pievienoties Pasēdēt, kur Juris svinēs savu dzimšanas dienu. Aizgāju uz lekciju, kas bija baigais ūdens, un tad jau uz Pasēdēt. Gāju un domāju, ka alu nevaru dzert, jo balss pazudīs, dzeršu melleņu bla bla (kokteilis ar melleņu sīrupu un šnabi), taču aizejot uz vietas automātiski pasūtīju alu. Nekas, vienu jau var. Lai vai kā, pašā vakara noslēgumā man pazuda balss un Jura tētis stāstīja atmiņu stāstus par restaurācijas darbos piedzīvoto.

Man ar O iet tiešām labi. Taču lieta tāda, ka viņš nejūtās droši. Viņš baidās mani pazaudēt. Izrādās viņa iepriekšējā ir bijusi tādas pašas horoskopa zīmes, kā es, kas savā ziņā dod papildus iemeslu būt uzmanīgam. Kad prasu, ko es daru nepareizi, jo tā ir mana vaina, ja ir tādas sajūtas, uz šo jautājumu nevar tikt atbildēts. Arī pati es meklēju atbildi. Meklēju, kā radīt pārliecību, izrādīt vairāk pieķeršanos un to, ka novērtēju viņu.

Ā, piektdien sēdējām - vienā pusē Daniels, otrā pusē O - un viņi kaut kā aizrunājās par ziemu un kalnu, un es esmu tik ļoti sajūsmināta, ka mani ņems līdzi! Jāmeklē rokā "sniega bikses", kā es tās saucu, jo ar džinsām uz kalnu vairs nebraukšu.

Jau septembrī O nāca klajā ar savu ideju uz darbu sākt staigāt pieklājīgi - uzvalkā, vai vismaz kreklā vai žaketē. Es neko daudz neteicu, jo man likās, ka uzvalks viņam varētu izskatīties nedaudz smieklīgi. Tā nu viņš no oktobra algas nopirka uzvalku ikdienai, un, oh, es kļūdījos un izskatās diezgan, diezgan labi. Un zinot manu vēsturi ar uzvalkiem... :D
Labi, viņš nestaigā uzvalkā katru dienu. Bet, nu, jā. Ir labi. Tāpat viņš arī nesen nopirka mēteli, lai ir ar ko uz teātriem iet un pie uzvalka vilkt, tādējādi ar šiem pirkumiem stipri patērējot algu. Smalki, nu, ko lai saka. Es noteikti izskatos viņam smieklīgi blakus šortos, kad ejam no darba uz centru.

Tad vēl man likās, ka O ne sūda nemet nost to pīpēšanu, un ka tajā viņa dzimšanas dienā tā bija tikai runāšana. Es galīgi viņam nesekoju līdzi un neskaitu reizes, cik iet ārā uz balkona; tie tīri bija novērojumi, esot blakus. Taču atlika tā vien nodomāt, līdz viņš nejaušā sarunā izmet, ka šodien tikai vienu reizi no paša rīta bijis uz balkona. Nav slikti. Viss notiek.

Pagājušo sestdienu atbrauca brālis uz nedēļu. Es biju pavisam aizmirsusi, cik garš viņš ir. Es viņam esmu līdz pleciem. Pleciem! Brāļa temats man ir tāds smags temats, bet viss tomēr ir forši. Ļoti maz viņu gan redzēju, bet tas ir daudz vairāk, kā gada laikā sanācis. Tagad lido atpakaļ.

Svētdien ar O bijām Siguldā.



- Nākamo vasaru aizbraukšu kaut kur atpūsties.
- Mm, forši. Es gan nezinu, ko es darīšu un braukšu nākamajā vasarā.
- Es gan zinu.
- ?
- Tu brauksi ar mani.

Viņa plānos ir sakrāt naudu priekš mums abiem. Es protestēju, ka tā nevar. Teica, ka es varu krāt to naudu, kas būs vajadzīga tur uz vietas dzīvošanai. Patlaban ideja ir transformēta līdz apmēram "ja mēs abi nodzīvosim līdz vasarai, tad visu "cūciņu" tāpat liksim kopā". :D

Trešdien es O pielipināju savu slikto noskaņojumu, besi un destruktīvismu. Ja gribat mani uzvilkt, sākat runāt par skolu. Bet, nu, nav dūmu bez uguns. Es joprojām uzskatu, ka viņš pats mani daļēji uzlika uz adatām. Protams, lielākā daļa ir manis pašas nopelns.

Taču šo piektdien beidzot bijām uz kino, uz filmu, kuru pagājušo piektdienu neaizgājām dažādu apstākļu dēļ. Oh, yes, pirms tam paspēju pa 20min izkampt vienu tērvetes pifcīti ar kursabiedriem.
Ko man teikt, man pietrūkst laiks. Gan sev, gan viņam, gan maniem draudziņiem, gan vecākiem. Nejēdzu es atrast visam laiku, jo tas laiks vienkārši ir ļoti, ļoti maz. Turu īkšķus, lai nepazaudētu nevienu.
Sāku skatīties biļetes uz JRT. Vajag taču beidzot aiziet arī tur.

- Haha, šo es jau nesen redzēju, man liekas simbolizē tavu 5dienu. :D

Esmu dusmīga. Parunāsim rīt.
Varbūt.

Šodien sapratu, ka O ir onkulis. Viņš jau ilgus gadus ir onkulis. Bet šodien viņš kļuva par onkuli vēl vienai mazai čiepiņai. :) O māsai maziņā nevarēja vairs nociesties.