Sēdējām pie kanāla uz šaura un pussalūzuša divu dēļu platuma soliņa un ēdām, kamēr, strauji tumstot, virs galvām koku zaru mozaīka ar vēl pēdējām dzeltenajām lapām klāt. Patiesībā, bezgala ikdienišķi jau ir tā sēdēt, smieties un ākstīties par skudru pūžņiem un skujām, atstāstīt nosapņoto, un parunāt par koncertu, uz kuru netiki kaut gribēdams, jo bija jāmācās. Taču tas viss palīdz tā kā atklāt cilvēku, jo tu kaut ko - kādu gadījumu vai momentu no izgājušiem laikiem - pastāsti par sevi, un tāpat arī dara otrs. Tie ir tie puzles kauliņi, kurus man patīk likt. Patīk process un no sirds izbaudu to.
Tātad, situācija, kā jau minēju, bez gala un malas ikdienišķa, bet es, protams, spēju saskatīt lietas, kuras nav. Būtiska ir tieši šī interpretācija, jo vienlīdz labi taču varēju pateikt, ka tikāmies vien uz pāris stundām, apēdām bulciņas kaut kādas un katrs izšķīrāmies uz savu pusi, čāu, kas dziļākajā būtībā arī ir visīstākā patiesība.

Dažreiz viņš man stāsta par daudz. Jo ir lietas, kuras nedzirdot, man, iespējams, būtu vieglāka dzīve, taču, lai gan nav tik traki, ir jau man savi filtri un savā ziņā pat "rūdījums" šādiem nolūkiem, un, ja tā padomā, tad es jau arī stāstu visādas lietas. Tāpēc laikam jau laba lieta ir šāda runāšanās un varbūt pat uzticēšanās, jo neba nu visiem stāsti par vienādu daudzumu savu puzles gabaliņu. Ir labi, ka ir.