Pieteicu tikko atvaļinājumu. 2,5 nedēļas.
Un tajā mirklī es, pirmkārt, sapratu, ka man ir neērti tik ilgu atvaļinājumu pieteikt? Taču, otrkārt, sapratu arī to, ka man nevajadzētu tā justies.
Jo, nu, pagājušā gada praktiski visi atvaļinājumi, atskaitot Norvēģiju, teiksim godīgi, tika pamatīgi izčakarēti ar darbu, bet vēl iepriekšējos gados priekšroka bija jādod kolēģei-māmiņai. Sapratu, ka esmu pelnījusi, un jāmet pie malas "darba varoņa" sindroms, un vispār - bez pašpārmetumiem.
Žēl, ka ar ceļošanu šogad čābīgi.