Vakar kaut kādai filmai fonā sāka skanēt Offspring dziesma un man viss saslēdzās.

Mazajās klasītēs, kā jau tajos laikos bija ļoti populāri, tika rīkotas visādas popielas, ļaujot izpausties pēc sirds patikas. Vispār laikam tagad šādus pasākumus arī rīko, tikai tie noteikti nav tik smieklīgi, kā agrāk. Tad bērni nebija tik ļauni, jo vienkārši nebija iespējams katram visu uzfilmēt un smieties par tevi globāli ja ne visas dzīves garumā, tad mācību gada garumā gan. Līdz ar to, varbūt tāpēc bērni varēja vieglāk uzdrīkstēties darīt. Nu, es par sevi tikai. Biju diezgan nūģis un man ir bijuši miljons iemesli, lai mani apceltu par praktiski jebko. Man liekas, ka gandrīz vienīgais, kas man "trūcis" no nūģu apsmiešanas komplekta ir tas, ka neesmu bijusi apaļīga bērnībā. Taču, man neizskaidrojamu iemeslu dēļ, es neatceros, ka mani apceltu. Varbūt kādas īpašas rakstura īpašības nostrādājušas man par labu, kas to lai zina.

3. vai 4.klasē saņēmos un izlēmu, ka pirmo reizi piedalīšos ar savu "solo" priekšnesumu. Un ziniet, kas bija mans priekšnesums?
Lūk, šis:


Tagad es smejos un domāju - ak jel, kāpēc, kā?! Es taču nezināju, kas vispār ir marihuāna. Atminos, ka iesniedzot pieteikumu uz lapiņas bija jāuzraksta dziesmas nosaukumus, un kā es praktiski izburtoju un nodomāju apmēram "hmmm, kaut kāds dīvains, pašizdomāts vārds". Jūs iedomājaties, kā tas varēja izskatīties - desmitgadīgs nūģis, teicamnieks lēkā pie dziesmas par marihuānu. Un neviens (!) mani neapstādināja. Ne skolotājas, ne vecāki. Audzinātājām noteikti bija ļoti interesanti skatīties.

Un tad nu vakar es par šo visu smejoties, sapratu, ka esmu gandrīz kā vietējais Little Miss Sunshine. :)