Un vēl klāt tam, ka atsevišķi cilvēki ir kā sarkanā lupata vērsim, gadās, ka bonusā tie paši cilvēki vēl vienkārši fizioloģiski nespēj saprast tavus mesidžus un lasīt starp rindām, tā teikt. Nu, kā lai cilvēks neuzvelkas?
piesēst
I'm awesome - September 18th, 2020
You're awesome
18 September 2020 @ 04:10 pm
Sarkanā lupata vērsim 2
18 September 2020 @ 05:00 pm
Hronikas
Satiku K. Norunājām labas sešas stundas, pat par tematiem, kuriem nelikos iepriekš skaļi runājam.
- Nu, jā, man kā džekam varbūt ir vieglāk par to jokot. Es parasti kaut ko tādu muļķīgu atbildu, ja man uzdod šādus jautājumus. Rādu, cik man bieza āda.
- Bet tev jau nav! Tu vienkārši uzliec tādu masku.
- Tieši tā. :)
Sākums nedaudz neveikls, ar kaut kādiem manā uztverē ne visai smieklīgiem vai dīvainiem jokiem no K puses. Un man ļoti patika tas, ko es sajutu tajā brīdi. Es sajutu to, ka... es nejūtu (vairs). Atskatoties, šķiet, ka gadi ir ļāvuši noresetot settingus, atmetot lieko prom, kas tagad savukārt kaut kādā mērā ir ļāvis pavirzīties tālāk uz nākamo fāzi. Runāt ir daudzkārt vienkāršāk tagad.
- Man vispār nepatīk runāt pa telefonu. Un svešiem cilvēkiem kaut ko prasīt. Es nevaru bez stresa uz ielas paprasīt ceļu, un pat zvanot ārstiem pieteikties uz vizīti ir jāsaņemas.
- Es šo tik ļoti labi pazīstu! Bet kāpēc tev tā? Jo ir sajūta, ka kaut kā apgrūtini tos cilvēkus, aizkavē?
- Jā! Apmēram. Ai, bet es vispār esmu kautrīga arī un tāpēc tā.
- Ja? No malas nepateiksi.
(..)
- Matemātiķiem ir jābūt trakiem. Viņi citādāk nevar nemaz būt. Tur ir jābūt fanātam par to, ko dari. Ja es būtu matemātiķis, tad man noteikti arī būtu popkorns izpūrušos matos un uzvilkts džemperis uz otru pusi. Un tas būtu ok, jo man vienkārši būtu pilnīgi vienalga par to. Man tā patīk skatīties uz cilvēkiem, kuriem deg acis par to, ko dara. Piemēram, pasniedzējs S, zini gan jau viņu. Es skatījos uz viņu lekcijās un domāju - "Ak, jel, viņš ir tāds nūģis! Bet viņš tā deg par to, ko stāsta, un tas ir tik forši!" Man tā patīk skatīties uz tādiem cilvēkiem! Diezgan nedaudzus tādus esmu satikusi.
- Es saprotu, par ko tu runā. Man, lūk, zini, kas patīk? Es skatos uz cilvēkiem, kas redz to, kā citiem deg acis par to lietu. Un tad es uzreiz zinu, ka man ar to cilvēku būs ļoti viegli rast komunikāciju.
Kaut kad pa šo vakaru man sāka rasties sajūta, ka mums diezgan labi atbilst telefonu izvēles kritēriji, tāpat arī rakstura īpašības, ko meklējam un novērtējam līdzcilvēkos. Dažos brīžos man sarunas lika atcerēties visus tos vecos mindfuck sarunu fragmentus. Varbūt tie toreiz nebija nemaz mindfuck, vai arī viņš to turpina darīt arī tagad, taču šoreiz es esmu cita.
- Paldies par vakaru! :)
- Ai! Bija forši, man garšoja vakars un patika. Paldies tev! Man šķiet kādi (daudzi gadi) kopš pēdējā čin čin.
- Bija baigi forši! Man prieks, ka varēja tā forši pasēdēt un parunāt. Pat nejutu tos gadus starpā, kad katrs raujamies pa saviem ierakumiem. :)
- ...un tur arī ir tā sāls. :) Ir tā reti, bet tā forši un garšīgi.
Pirms tiem daudzajiem gadiem viņš izvēlējās nepazaudēt draudzību un neiegūt iespējams kaut ko vairāk.
Un tagad es tā iedomājos - varbūt labi vien ir, ka tā? :)
Draugi.