Ok. Vakar mani uzrunāja pilnīgi svešs puisis. Viņš kaut kādā mērā nedaudz man atgādināja K pēc sava runas stila. Es esmu diezgan atvērts cilvēks, bet kautrīgs, līdz ar to pati nevarētu šādi. Taču man šķiet forši, ka ir šādi cilvēki, kas tā dara, jo ne vienmēr viņš kaut ko grib no tevis. Protams, pārsvarā grib tavu telefona numuru, bet ir dažādi.
- Es atvainojos, bet - labu apetīti. Piedodiet, ka traucēju tik svarīgā brīdī kā ēšana, taču gribēju ko teikt Jums par pavisam citu tēmu. Gribēju pateikt, ka Jūs ļoti labi izskatāties un man patīk jūsu stils.
Paskatos uz sevi no galvas līdz kājām : īsi bezpapēžu wrangler zābaki, zili balta kleita, sarkana vīriešu S izmēra jaka, ar kuru biju kalnos, un sejā - sejā tāds mērens besis par deju mēģinājuma 3h gaidīšanu GC. Plus vēl tā mantu kaudze blakus un picas stumšana kuņģī. Ārkārtīgi pievilcīgi, nodomāju. Neticīgi pasmaidu un saku:
- Paldies.
- Man pirmais, kas piesaistīja, ir šalle ar (latvju) rakstiem, patriotiskums? Un sarkanā jaka piesaistīja.
Tā pati sarkanā jaka, par kuru tieši pirms stundas nodomāju, ka, nu, vājprāts, kā viņa izskatās, kad attaisīta vaļā, un galīgi nav, bet, lai staigātu ar aiztaisītu jaku, ir par karstu.
Vārds pa vārdam un čalis saņemas:
- Labi, varbūt apmainīsimies numuriem. Aiziesim uz kādu tēju vai alu.
- Aliņš man garšo, bet numuru gan tomēr nedošu.
- Es parasti arī tā nedaru. Bet. Kāpēc?
Cenšoties demonstratīvāk plēst no picas gabaliņus ēdot, tā lai viņš pamana gredzenu uz manas rokas, teicu:
- Nu, man ir jau čalis.
- Man arī ir... čalenes.
- Nu, jā, bet manējais jau ir gandrīz vīrs.
- Jā, sievas gan man nav. Bet varbūt paņem tad manu nr?
- Nu, nē, tas nemaina lietas būtību.
- Nu, labi. Bija prieks tevi satikt un parunāt, savā dejošanas mēģī varēsi bulkas izlēkāt tiešā nozīmē. Nu, ne savas.
- :D
- ...
- Es to saucu par atstrādāšanu.
- Labi, bija patīkami.
- Abpusēji. Paldies!
piesēst