V vārda dienā A paprasīja, kādas labas atziņas tika iegūtas 2019.gadā. Viena no manām atziņām ir tāda, ka, ja tev šķiet, ka šodien ir sūdīgi, pagaidi rītdienu,  otrā atziņa ir līdzīga, jo lika saprast, ka nav jēga gaidīt mēneša beigas, datumu X vai dedlainu Y, jo maz ticams, ka pēc tā datuma kaut kas īpaši mainīsies. Un trešā lieta, ko minēju ir visa mana 2019.gada devīze (patiesībā diezgan pozitīva!) ar ko uzsāku gadu - I'm gonna make shit happen. Pēc šīm trim atziņām saņēmu pelnītu "ok, bet kādas pozitīvas lietas?" :D Tajā mirklī mana mūžīgi pozitīvā dvēsele nokaunējās.  Labi, manas trīs atziņas visas ir par profesionālo lauciņu, un profesionālā ziņā gads ir bijis ļoti prasīgs, izaicinošs un varbūt pat ir paņēmis par daudz, ja reiz mans pozitīvisms ir aizkauts. Atceros, kā G man augustā laikam teica, ka es neizskatos vairs pēc sevis, un sejā ir "viss-besī".  Bet tā "viss-besī" seja nomainās, un tad atkal atgriežas, diezgan dabīgs process un nav tik traki, taču jāatzīst, ka tāds besis par profesionālo lauciņu man nekad nav bijis. Tā, ka nav vairs spēka brīžam. 2019.gads bija darba gads, tāpēc arī lielās atziņas nedomājot nāca no tā.

Privātajā jomā ir bijušas labas un skaistas lietas, bet es esmu cilvēks, kurš nelabprāt vai vismaz ne tik viegli dalās ar citiem ar tiem personīgajiem sirsniņbrīžiem. Jā, bet vispār jautājums bija par pozitīvajām atziņām, nevis lietām. Un pozitīvas atziņas es nudien nespēju daudz savilkt kopā. Tik vien kā vēl stiprāk un vairāk novērtēt sev tuvos cilvēkus, vīrieti, ģimeni, draugus un draudzenes un vienkārši tos, kas nes gaismu. Pozitīvas lietas un notikumus gan es spēju smuki sazīmēt pa izgājušo gadu. Un lai šogad ir vēl! Es zinu, tā būs. Lai top!