Mums bija ļoti, ļoti foršs atvaļinājums. Norvēģija ir ļoti skaista un tikpat dārga zeme. Taču piepildīju vismaz vienu savu bucket-list punktu, un braucām 7h vilcienā cauri kalniem, ezeriem, mežiem un ziemai. Tiešām bija tā vērts - gan naudas, gan laika ziņā. Pilsētām priekš manis ir daudz grūtāk dabūt to wow efektu, taču dabai. Tā gan ir wow. Uzkāpām divos no septiņiem Bergenas kalniem, kur viens bija tāds vidēji ekstrēms variants pa sniegu, apledojušām takām un rāpšanos pa ūdenskritumu uz augšu pie mākoņiem.
Kas vēl svarīgi - ir pagājušas gandrīz 2 nedēļas kopš Norvēģijas atvaļinājuma un man vēl nebesī darbs. Smieklīga un muļķīga atklāsme, bet patiesa. Es īsti pat tā uzreiz nevaru atcerēties, kad pēdējo reizi bija šādas sajūtas. Tātad, vai tiešām man bija vajadzīgs tik maz? Tikai viena nedēļa, kurā nesaņēmu absolūti nekādas ziņas par darbu, nevienam neko nevajag. Tas ir pasakaini, es teikšu!
Jā, bet ar skriešanu gan esmu palicis mazais sliņķis.