1. Acīmredzot esmu 12 gadīga bērna izmērā. Atdevu O māsas meitai dažas savas "vecās" kleitas, no kurām svaigāko vilku pirms četriem gadiem. Oh c'mon, viņai tās kleitas ir pēdējais laiks vilkt. Es vispār biju šokā. Neba es esmu midžets, neba viņa ir milzīga.

2. Dažreiz ir tā sajūta, ka kāds tevi sargā. Piemēram, 2016.gada martā, kad atbraucu no Briseles komandējuma un burtiski pēc pāris dienām visos ziņu virsrakstos bija par operācijā tikko notverto islāmu ļaunīti un pašnāvnieku sprādzieniem Briseles lidostā. Atceros to neomulīgo sajūtu pēc tam mājās sēžot. Vai vēl, piemēram, šo sestdien, kad 10 minūtes pirms izbraukšanas man piedāvāja pārsēsties otrā mašīnā un samainīties ar citu meičuku. Mašīnas, no kuras es aizmainījos, šoferis netālu no Rīgas piemiga... Un nobrauca no ceļa. Nekas traks, visiem viss kārtībā, bet tik un tā bija tā šķērmi šo uzzināt. 

3.  Pirmdien vakarā pēc darbiem devāmies trakā braucienā ar ričukiem uz Zilajiem kalniem. Kāpēc trakā? Tāpēc, ka meklējot piedzīvojumus un ceļu, nonācām pļavā, kurai bija jātiek pāri. Mēs nezinājām, ka tā pļava ir tik grumbuļaina, nezinājām, ka tur sāksies nātres un beigās būs milzīgs meliorācijas grāvis, kuram nevar tikt pāri. Mēs nezinājām, ka pļavā būs arī avenāji un, ka tur būs odzes. :D Beigās sanāca viss ideāli - tieši uz saulrietu, ar aliņu un mūziku.

4.  Toties vakarasdienas skrējiens bija kaut kas near death experience. Max pulss 192. Pēdējo reizi kaut ko tādu uz sevis novēroju, kad pērn kalnos kāpām.