Palaidu kolēģus pusdienās, jo šiem pēcpusdienā svarīgas sanāksmes un tāpēc lai iet pirmie un paliek vēl laiks sagatavoties. Tajā mirklī, to sakot, man nogurkstējās vēders, un domāju, ka tā nav sakritība, ka, it kā starpcitu, pēc diezgan neilga brīža kolēģis man saka, ka "ā, jā, aizmirsu taču tev nodot. Tam un tam kolēģim pēdējā diena un viņš cienāja", un iedod man pūres konfekti. Tik jauki, bet sajutos mazliet vainīga par savu vēderu.