Kā es daru? Es vispirms piesakos pusmaratonā. Un tad sāku mācīties, kā skriet.
Sestdien pieveicu savu pirmo pusmaratonu, turklāt savā mērķa laikā, t.i., 2h. Forma nebija man tā labākā, ņemot vērā atsisto potīti. Man bija smags trade-off apavu izvēlē (t.i., ko tu labāk izvēlies, kas lai tev sāp) - zemie apavi, kas neuzberztu atsito potīti, taču amortizē ievērojami mazāk un garās distancēs liek just gurnus, vai augstāki apavi, kas ir super mīksti ar kaut kādiem gaisa spilveniem (laikam), taču uzberztu jau esošo grūti dzīstošo mini traumu.
Paldies manam "trenerim" par tempa turēšanu pirmajos 10km. Tālāk es sapratu, ka "treneris" ir iesildījies un var skriet daudz ātrāk un es nespēšu turēt šādu tempu līdz galam, tāpēc devu brīvlaišanu un cīnījos tālāk pati.
Pie dotajiem settingiem esmu ļoti priecīga par rezultātu, taču vēl ir, kur tiekties.

Piektdien saņēmu savu ilgi gaidīto book delivery un tā kā pēc visas tās skriešanas man ir absolūti pazudis miegs (pilnīgi netipiski priekš marvellous. Parasti es varu aizmigt gandrīz uz pavēli un teju jebkurā vietā), sāku lasīt vienu no jaunajām grāmatām. Jau pirmajās lapās nonācu pie citāta which is sooo me:  "Forgetting's not something you do, it happens to you." O. man diezgan bieži uzdod retoriskus jautājumus (tu neatceries, es tev stāstīju?), uz kuriem es savā spītībā turpinu censties neretoriski atbildēt.