Šajā gadā nolēmu īpaši iepriecināt māmiņu. Tā kā brālim sanāks ļoti īsa vizīte pie mums vasarā, iedomājos, ka būtu ļoti forši tad to prieku paildzināt un aizvest mammu pie viņa. Sarunāju ar tēti, vai mammai manis noskatītie datumi ir brīvi, sarunāju ar brāli, kurš mūs savāks no lidostas, un ar patīkamu satraukumu pirku biļetes. Zinot savu mammu un to, ka viņa var uztraukties par visādām sekundārām lietām, piemēram, ko vilkt, kā es tur izskatīšos, ko ņemt līdzi, svārstījos, kad dāvināt šīs biļetes - tagad, māmiņdienā, vai labāk nogaidīt un uzdāvināt kādu mēnesi pirms izlidošanas. Ai, lai jau iet! Lai iet tagad!
Absolūtā starā uzdāvināju izprintēto lapu, kas sarullēta trubiņā un apsieta ar zīda lenti, un prātā domāju "omg, omg, tiiik forši, tas būs tik forši, tāds meiteņu pasākums! Vedīšu mammu uz kafejnīcām un dzersim aperolus un ēdīsim visādas garšīgas lietas." Mamma sāka raudāt, un pateica, ka nebrauks. Es vēl tādā sajūsmā turpināju, sakot, nu, lai taču izlasa vispirms galamērķi! Nop. Izlasīja jau. Prasu, vai bail lidot? Vai uztraucas par to, ko vilkt? Vai lidos tad, ja tētis arī lidos? Nop. Raud un viss. Sēdēju what-the-fuck, nezinot kā reaģēt un ko tagad vispār teikt. Gribēju saplēst to biļeti un pati gandrīz sāku raudāt. Pēc tam domāju, labi, ka nesaplēsu, jo mamma to noteikti būtu nolasījusi citādāk, kā es domāju. Neieslīgšu detaļās, iemesls varbūt ir reāls, taču tā reakcija mani pilnībā sašāva.
Best māmiņdiena ever. Gribot tikai un vienīgi to labāko, sabojāju dienu mammai, tētim un sev. Un tā ir viena ellīga sajūta.
Taču man tāpat māmiņa ir pati labākā, pati, pati...