A mani kāds vēl lasa?

Dzīvē ir noticis necik, un tajā pat laikā tieši TIK mežonīgi dauudz.
Man šķiet, ka es mainos. Pārmaiņas notiek tieši, tieši tagad. Un pie vainas nav tas šampanietis un smirdīgais franču siers (mēs taču esam smalka dzimta mājās, izglītojamies par sieriem!), kas tiek patērēts, jo negaidītā kārtā paliku mājās viena. Es sapratu to, ka man pamazām notiek maiņa domāšanā un man tas patīk. Jo šķiet pārmaiņas ir (būs) kvalitatīvas. Kaut kā tikai jātiek galā ar to neprātu, kas notiek galvā, lai nevienam nesāp.

Pirms dažām nedēļām Viņš man paziņoja, ka sapņojis, ka man esot bijis baigais puncis, būšot bēbis. Tad es iedomājos - a', ja nu? Ja nu viņš nevis nosapņoja, bet gan, teiksim, pareģoja? Un es sapratu, ka būtu citādāk, un man, iespējams, nāktos nedaudz atbīdīt savus pasaules iekarošanas plānus uz tālāku nākotni, bet, oh, well, tas taču būtu maziņš cilvēciņš!

Viņš mani mājās sauc par mazo aurotāju, un šī teikuma pasniegšanas veids (vairumā gadījumu) izkausās ļoti mīļi un smieklīgi. Nu, tā, ka es pat nespēju apvainoties par to, ka esmu mazais aurotājs.