Man dažreiz liekās, ka vajag apsēsties un sakārtot savas domas un uzskatus. Tā globāli.
Tādas dienas nav daudz, kad tiešām apsēžos un… sākumā nedomāju ne par ko, bet pēc tam aizpeldu jau tie tā, ka nejēdzu savu dzīvi dzīvot. Tās dienas, kad tā izdari (nu, apsēdies un pārstāj visu laiku skriet) un saproti, ka patiesībā tu dzīvo seklu dzīvi. Patiesība ir tāda, ka tu vairs nezini. Un pār tevi tad pārskrien tāds domu mutulis, ka ir jāsāk ar sevi strādāt, ka rīt būs citādāka diena kā šī, nu, kaut kas būs tevī mainījies.
No rīta pamodīsies, un šo atcerēsies vien nākamreiz, kad izlemsi atkal apstāties.