Kad viņa iesniedza maģistra darbu dekanātā, viņai bija vienalga. Kad viņa aizstāvēja darbu, viņai aizlūza balss, sagaidīja komisijas lēmumu, atvēra maģistra darba otro eksemplāru mīkstajos vākos un paskatījās atzīmi - deviņi, o, forši - , bet viņai ātri atkal kļuva vienalga. Izlaidumā viņa visvairāk priecājās par to, ka šī ir diena, kad var uzvilkt jauno kleitu, un par vecākiem, kas lepojās. Šoreiz kaut kā pazudušas emocijas, kamēr visi citi kaut kā priecājās vairāk, un novērtēja šo divgadīgo cīņu, paralēli strādājot pilnu slodzi. Viņai tikmēr tas vairs nešķiet nekas tik pārcilvēcīgs un sarežģīts, jo tas jau ir pagātnē. Ziniet, kā, cilvēks var vairāk nekā viņš spēj iedomāties. Viņai vajag kārtīgi atpūsties, nopurināt to iedomu vezumumu nost no pleciem, un vasara būs tam īstais laiks.
Viņai ir bail parādīt citiem, ka patiesībā ir apjukusi. Tik bail, ka labāk to patur pie sevis. Šis stāsts nav par mani (tevi). Bet varbūt tomēr ir.

Tie, kas gaidīja kādu ierakstu - esmu atpakaļ! Zinu, vismaz viens cilvēks priecāsies. :)
Ja godīgi, man arī šodien ne visai gribējās piesēsties un veikt kādu ierakstu, bet tajā pat laikā audzinu sevi, tik ilgi klusēt nedrīkst, jo I'm back from the dead now. Grādiņš kabatā, jādomā vai un ko darīt tālāk. Vispār tā CV sūtīšana utt ir sasodīti nogurdinoša lieta, bet es piespiedīšu sevi izdarīt arī to drīzumā. Pagaidām tāda stagnācijas fāze.
Man šķiet, ka nav pat vērts censties atcerēties, kas ir noticis periodā starp iepriekšējo ierakstu februārī un pašreizējo dienu. Īsumā - maģistra darbs notika. Viņš noēda man diezgan daudzas brīvdienas un daudz, daudz stundas, kas paredzētas miegam. Atceros, ka prātoju par to, vai tas ir normāli, ka vienmēr gribās gulēt, vai arī tas ir kāds simptoms. Varbūt labāk ir nezināt.
Šorīt O atrakstīja, ka naktī bijuši labu labie sapnīši, ka bijuši pašam savi bēbīši. Prasīju, kas tad bija sieviņa un cik bēbīši? Es sieviņa, un 1-2 bēbīši.
Šodien pusi dienas pavadīju līmējot fotogrāfijas albumā. Līdz mūsējām vēl netiku, jo visu lielo 300 fotogrāfiju kaudzi esmu sadalījumi aptuvenos laika posmos, un tagad esmu pie kāda 2007.-2009. gada. Fotogrāfiju kārtošana un līmēšana ir sava veida meditācija. Un runājot par meditāciju, rītvakar, ja sanāks, varētu iemēģināt tos jaunos lētos skriešanas apavus.
Šogad Līgo arī būs mierīgi un tādi ne visai svinami, jo jāstrādā, bet nākamais mans ieraksts šeit noteikti būs priecīgāks!