Marvellous turpinās atvaļinājums un bijām slidot, Whiplash noskatījāmies ar šampi, mandarīniem un citādām visādām pauzēm, uz Riekstu kalnu bijām, oh boy! Mēs taču katru reizi, kā gribējām aizbraukt, tā brīvdienās uznāk +5 un viss nokūst, tāpēc tagad rīkojāmies ātri un daudz nedomājot. Nē, nu, es jau tur notizlojos nedaudz, bet ta smieklīgi notizlojos. Visgrūtāk gāja ar pacēlāju, ar kuru es neprotu saprātīgi apieties. Man tie puļķi visi liekās nejēdzīgi, tad nu vienkārši turējos pie troses un šļūcu kalnā. Lejā tikt problēmu nav. Tagad ir pagājušas divas dienas, bet rokas joprojām, joprojām jūt. Vārtos pa gultu kā tāds pelmenis un kunkstu, kad cenšos aizsniegties pēc telefona vai ūdens glāzes. Noteikti centīsimies aizbraukt vēl, tikai Riekstukalnam stulbi ar sabiedriskajiem transportiem. Tur jābūt savai mašīnai, kura mums, protams, nav. Mums pat tiesības nav. Līdz ar to, kad gājām tos 3.7km līdz kalnam vienojāmies, ka vienu mašīnu uz diviem laikam tomēr vajag. Tas ļoooti atvieglotu šādas aktīvas atpūtas mēģinājumus.
Vakar bijām uz Dailes teātra izrādi "Šeipings", kas pēc idejas varētu būt Džilindžera neveiksmīgs... kaut kas. Par izrādi to nevar nosaukt. Tas tiešām ir "kaut kas", par ko precīzāk nevaru izteikties. Izrādē diskutēja par mākslas robežu, t.i., kur beidzās māksla un sākās farss. Džilindžers ir provokatīvs, un ar šo, es uzskatu, viņš pārkāpa šo mākslas robežu, ja vien tāds nebija viņa mērķis. Gribēju jau rakstīt, ka šķita, ka aktieriem arī viss piegriezies, ja dāmas pirms pirmā cēliena beigām iznāca krekliņos ar uzrakstu "Džilindžer, atkāpies", bet palasīju internetā un, nē, tas tiešām ir jau scenārijā iekšā. Džilindžera manifests. Ok. Tā lai paliek.
Pēc tam ieskrējām Šveikā, kur satikām nedaudz piedzērušos team lead, un daļiņu no rajona, bet visi ātri aiztinās un palikām ar O divatā runāties. Un mēs parunājām par kāzām, kādas gribētu katrs. Mums jau iepriekš pa dienu sanāca saruna par to, ka jāuztaisa trešais, lai ir ar ko Katanu un citas galda spēles spēlēt (jo daudzām spēlēm vajag vismaz trīs spēlētājus). Un mums sanāca tik jauki parunāt! Es nezinu, tiešām atvaļinājums kā medusmēnesis šoreiz sanāca kaut kā. Apmainījāmies savām idejām, domām un pārdomām, taču skaļi neteikšu publiskajā telpā neko tiešu, taču mani paķēra O ideja par kāzu norises vietu. Un mēs neplānojam precēties vēl, ja nu radās jautājumi. :)
Man šajā atvaļinājumā gribējās vēl tik daudz ko paspēt izdarīt, bet nav vairs laiks. Kaut kā ļoti ātri paskrēja un katru dienu, tiešām katru dienu bija kāds plāns, misija un darāmais. Forši! Šovakar jāpameklē par ceļojumiem, jāsatīra dators un jāpamēģina LaTec ieinstalēt, lai var maģistru sākt rakstīt, gribētu vēl ģitāru paspēlēt, jo tikko kā nagus nogriezu, un gribētu iesākt to lietiņu (kinda projektiņu, kuru kādreiz uzdāvināt O), ko jau sen gribu iesākt.
Ā, jā. Atcerējos, Uzdāvināju savam vīrietim tauriņu. Tādu tumši zilu ar maziem, baltiem punktiņiem. Nu, drausmas, cik jauks! Ģībstu no tā, cik foršs.