Es nezinu, vai es to jau teicu, vai tomēr nē, bet kaut kad septembrī O iedeva noklausīties viņa taisīto dziesmu, nē, drīzāk skaņdarbu. Un man patika. Likās laba un tāda, ko noklausītos vēlreiz.
Ai. Es visu dienu domāju, ko sarakstīšu cibā iekšā. To un šito, un tad vēl arī to. Bet kad esmu tikusi līdz čibai, tad viss ir apnicis, ārkārtīgi sāp galva, un apstājos pēc pirmā teikuma. Varbūt rīt. Tad būs labāk.
Pagājušo svētdienu bijām aizbraukuši uz Valmieru - uz teātri. Mums radās tāda doma, ka varētu pabraukāties pa visādiem Latvijas teātriem. Valmieras teātris tāds maaaziņš salīdzinājumā ar Rīgu, ar savu šarmu. Bijām uz "Vienādas asinis", kurā, kā izrādās, spēlē J.Jarāns. Tas pats J.Jarāns, kurš redzēts lētos humoršovos un perversos jokos. Bet. Pirmo reizi redzēju viņu šādā gaismā, kur viņš kaut ko dara "normālu", teātri "dara". Mans priekšstats neeeedaudz uzlabojās par viņu. Kopumā ņemot, bija šadas tādas smieklīgas vietas, kur grūti saprast, vai tas bija speciāli paredzēts vai nejauši sanācis. Bet noteikti kādreiz brauksim vēl.
Pirmdien bija dzimšanas diena jāsvin. Parūpējos, lai man nebūtu uz lekcijām aiziet. Šoreiz tā ļoti mierīgi un intīmi aizvadījām viņa svētkus iekš "Pasēdēt". Parunājāmies, izrunājāmies ilgi krātās lietas, un šķiet, ka līdz ar to, tāds maziņš akmenītis novēlās un palika dzīvot vieglāk.
Labi. Galva joprojām sāp, jāskrien gulēt. Lai satriecoša nedēļa - Jums un man!