Brīvdienās bijām darba pasākumā, ko saucam par summer event. Pirmā dienas daļa tika viscaur veltīta bērnu namu bērniem, Bija jābūt viņiem riktīgi daudz - ap 180, taču man šķiet, ka bija daudz mazāk. Dažāda vecuma bērniņi bija. Gan bravurīgi pusaudži, gan arī pavisam mazi knibulīši, kas neprot runāt vēl. Tika vadīti visādi workshopi, dota cukurvate, popkorns, piepūšamās atrakcijas un citas lietas. Savukārt otrā daļa bija mūsu daļa - bez bērniem, viesu namā un līdz last man standing. Šis bija pirmais pasākums, kurā nebija vadības uzrunas garas utt.. Sākumā viņi negribēja runāt, jo gribēja mūs pabarot, citādāk tāpat neklausītos neviens. Taču pēc ēšanas runas nebija vairs aktuālas, līdz ar to izpalika pavisam.
Klīst baumas, ka mēs abi esam foršākais darba pāris. To es nebiju dzirdējusi.
Tāpat arī nezināju, ka O izbesīja mana tiešā darba kolēģe E. Viņa ir tāda, kā... Es pat nezinu. Viņi abi visu laiku apmainās savām piezīmēm, un es biju diiiiezgan pārliecināta, ka viņi abi ākstās. Tāds savdabīgs humors un kropļota komunikācija izvēršās, jo kā izrādās, tad manējam vakardien tas apnika. Apnika censties visu laiku pateikt kaut ko labu, bet pretī saņemt kārtējo negāciju. Es viņu saprotu. Es Tevi saprotu. Bet es zinu arī to, ka E vienkārši tāda ir, un ir jācenšās to pieņemt. Tas savukārt mani nostāda tāda dīvainā situācijā, taču labā ziņa ir tāda, ka E salīdzinoši drīz plāno iet prom no darba. Savukārt es - mainīt departamentu. Pēc šī pasākuma šķiet pilnīgi visi zina šo jaunumu. Jo vismaz divi cilvēki no manas jaunās komandas atklāti, stāvot palielākā bariņā, paprasīja, kad iešu pie viņiem. Teicu, ka nu, vispārībā es neesmu to teikusi nevienam vēl, pat ne savai komandai. Tad pienāca klāt vēl viens puisis no tās komandas - Normunds - , un teica, ka O jau ir ļoti priecīgs, ka mainu departamentus. Prasīju - kāpēc? Tāpēc, ka tad būšu tuvāk viņam, un O gan jau nāks tagad vairāk tusēt pie mūsu gala. Parunāju arī ar savu jauno TL, un pateicu, visu, kā ir. Ir patīkami dzirdēt, ka viņi tiešām grib mani redzēt savā komandā. Satrinkdķināju arī ar savu dāņu bosu! Tikai 1.5 gadus gaidīju. Trešdiena brauc projām. Vispār runājos ar viņu un izsūdzēju visas savas bēdas, un mazliet kauns tagad. Nu, ne kauns, bet... iedomājos, ka viņam tas viss noteikti galīgi neinteresēja. :D Bet nekas.
Bet bija jauka otrā daļa. Cilvēki tikai ēda/dzēra, kā nepaēduši kucēni. Ziniet kā, par brīvu viss tomēr.
J kaut kur pazuda. Atnāca atpakaļ apakšbiksēs, no kaut kāda grāvja izlīdis, smirdīgs pēc dūņām un notašķījies ar dubļiem. Pēc tam iegāja svešā numuriņā un apgūlās blakus kādai meitenei. Tāāāā stibījām viņu! Tā kā J nevarējām atrast viņa apavus, sapratām, ka jābrauc ar taksti. Tur šoferītis riktīgi normāls pagadījās, un viņš uzlika diezgan skaļi AC/DC, sakot, nu, lai jūs tur pamostaties. Tas riktīgi forši. Piecos no rīta braukt pa tukšiem ceļiem AC/DC pavadījumā. Nu, ko, pus sešos izlaidām J ārā pie mājām - zeķēs, peldšortos un mētelī. No šī visa, tikai mētelis bija viņa. Pārējiem gāja mierīgāk. Ar O draugiem nekad nebūs garlaicīgi.
Klīst baumas, ka mēs abi esam foršākais darba pāris. To es nebiju dzirdējusi.
Tāpat arī nezināju, ka O izbesīja mana tiešā darba kolēģe E. Viņa ir tāda, kā... Es pat nezinu. Viņi abi visu laiku apmainās savām piezīmēm, un es biju diiiiezgan pārliecināta, ka viņi abi ākstās. Tāds savdabīgs humors un kropļota komunikācija izvēršās, jo kā izrādās, tad manējam vakardien tas apnika. Apnika censties visu laiku pateikt kaut ko labu, bet pretī saņemt kārtējo negāciju. Es viņu saprotu. Es Tevi saprotu. Bet es zinu arī to, ka E vienkārši tāda ir, un ir jācenšās to pieņemt. Tas savukārt mani nostāda tāda dīvainā situācijā, taču labā ziņa ir tāda, ka E salīdzinoši drīz plāno iet prom no darba. Savukārt es - mainīt departamentu. Pēc šī pasākuma šķiet pilnīgi visi zina šo jaunumu. Jo vismaz divi cilvēki no manas jaunās komandas atklāti, stāvot palielākā bariņā, paprasīja, kad iešu pie viņiem. Teicu, ka nu, vispārībā es neesmu to teikusi nevienam vēl, pat ne savai komandai. Tad pienāca klāt vēl viens puisis no tās komandas - Normunds - , un teica, ka O jau ir ļoti priecīgs, ka mainu departamentus. Prasīju - kāpēc? Tāpēc, ka tad būšu tuvāk viņam, un O gan jau nāks tagad vairāk tusēt pie mūsu gala. Parunāju arī ar savu jauno TL, un pateicu, visu, kā ir. Ir patīkami dzirdēt, ka viņi tiešām grib mani redzēt savā komandā. Satrinkdķināju arī ar savu dāņu bosu! Tikai 1.5 gadus gaidīju. Trešdiena brauc projām. Vispār runājos ar viņu un izsūdzēju visas savas bēdas, un mazliet kauns tagad. Nu, ne kauns, bet... iedomājos, ka viņam tas viss noteikti galīgi neinteresēja. :D Bet nekas.
Bet bija jauka otrā daļa. Cilvēki tikai ēda/dzēra, kā nepaēduši kucēni. Ziniet kā, par brīvu viss tomēr.
J kaut kur pazuda. Atnāca atpakaļ apakšbiksēs, no kaut kāda grāvja izlīdis, smirdīgs pēc dūņām un notašķījies ar dubļiem. Pēc tam iegāja svešā numuriņā un apgūlās blakus kādai meitenei. Tāāāā stibījām viņu! Tā kā J nevarējām atrast viņa apavus, sapratām, ka jābrauc ar taksti. Tur šoferītis riktīgi normāls pagadījās, un viņš uzlika diezgan skaļi AC/DC, sakot, nu, lai jūs tur pamostaties. Tas riktīgi forši. Piecos no rīta braukt pa tukšiem ceļiem AC/DC pavadījumā. Nu, ko, pus sešos izlaidām J ārā pie mājām - zeķēs, peldšortos un mētelī. No šī visa, tikai mētelis bija viņa. Pārējiem gāja mierīgāk. Ar O draugiem nekad nebūs garlaicīgi.
piesēst