Šovakar radās ļoti liela vēlme dzīvot ar tevi kopā. Būt pašiem pie kaut kā sava. Varbūt pie vainas tas, ka nāk lietainais laiks virsū, vai varbūt tas, satiku Viku un viņa daudz stāstīja par dzīvokļlietām. Bet varbūt es vienkārši augu un morāli aprodu ar šo domu soli pa solītim.

Piektdien plenums darbā bija tāds, kā vēl nekad. Abi mājās bijām ap kādiem pus diviem, viscaur salijuši, taču visādi citādi diezgan labā prātā. Es gribēju salīt, jo salīšana ir mūsu lieta, un šovasar tas bija manā to do listē. Es nezināju, ka tonakt līs tik nopietni. Bez nožēlas.
Pati plenuma neformālā daļa ieielga vēl līdz pat pusnaktij. Īstenībā tā ir sava veida saliedēšanās, jo šorīt darbā tas mums labs un jautrs sarunu temats. Piektdien parunāju ar čali, kurš pirms diviem gadiem manā pirmajā lielajā pasākumā aizsūtīja mani ellē. Viņš teica, ka, ja viņš tā ir teicis, tas patiesībā nozīmējot tikai labu, jo elle nav nemaz tik slikta vieta, kur sūtīt. Kad atskatos uz visu vakaru, gāja diezgan smieklīgi mums visiem.
Es zinu to, ka O pateicu teikumu, kuru es nemaz nedomāju tā, taču šķiet, ka tas netika dzirdēts vai ņemts pie sirds, un par to man ir patiešām prieks. Centīšos laboties.
Svētdien, ejot satikties ar savējo, garām pagāja brāļa draugs ar draudzeni, un es biju pārsteigta par to, ka viņš mani sveicināja un atskatījās. Sveicināja pirmais. Atceros pirms daaaaaudziem gadiem atbrauca pie mums uz lauka un "slīcināja" mani. Pagājuši gadi. Viss mainās. Taču šodien, man salijušai ejot uz vilcienu, kāds neatlaidīgi sauca "Marvellous, Marvellous! Marvellous!". Jap, jap, K tas bija. Gadi.
Taču šodien es saņēmu pašdarinātu dāvanu no sava vīriņa, un viņš pats ir tik priecīgs un sajūsmināts, ka teica, ka nopirks no manis to gleznu.