Ir TIK daudz kas noticis, un kad es paskatījos, ka iepriekšējo reizi šeit rakstīju pirms mēneša, man palika mazliet kauns. Gribēju jau teikt, ka, ai, ierakstīšu šeit kaut ko rīt vai vēl citu dienu, bet zinu, ka tas visdrīzāk paliks neizdarīts.

Ar tiem mohito, kas iepriekšējā bildē, es pateicu sev, ka tā var kļūt pa alkoholiķi, ja katru dienu "gribās sevi palutināt", tāpēc piebremzēju. Patiesībā piebremzēju tik ļoti, ka vairs nav sanācis taisīt kokteiļus. Bet nav sanācis galvenokārt tāpēc, ka nav piparmētras. Nekur viņas nav.
Tad kaut kad pa vidam manējam vēl bija vārda diena, kur pēc darba tāds bariņš aizgājām uz Šveiku pa aliņam, un tad manējais kaut kur tālāk aizgāja, bet es uz mājām braucu. Atceros, ka tad ko pie sevis puksēju, "kas tas par sūdu, kā nu var, es tā savā vārda dienā viņam nedarītu", bet tagad tas viss liekās tik nenormāli mazsvarīgs, aizmirsts un nieks. Laikam jo ir bijuši lielāki sūdi, un šitie aizmirsušies. :D
Satiku arī pa ilgiem laikiem A, un tagad kaut kad augustā vajag vēl, kā runājām, ar pifcīti un parku.
Tad es vēl biju uz ģitārstundām. CIK neveikla un neattapīga es jutos. :D Bet ir ok, man gribās vēl. Es tagad šitās divas nedēļas vispār neesmu pieskārusies stīgām, gribēju šovakar. Bet tad palika kauns, ka mēnesi marvellous ir tukšs. Tā nav skaisti. Kāds varbūt gaida, un - nekā.
Biju arī Laimas muzejā dzimšanas dienas ietvaros. Man tur patika. Tikai karstu šokolādi dzert +27 grādos gan nebija vairs tik forši. Taču tāds interaktīvs muzejs viņš ir.
Divas reizes biju jūrā. Gribēju pirms atvaļinājuma dabūt savai miesai kādu toni, kas nedaudz atšķirās no papīra lapas. Sanāca. Bet nu, otrajā reize, kad braucu, man atkal uz muguras iedega kvadrāts. Es nezinu. Varu gulēt kā gribu, tāpat nekas normāls nesanāk. Varbūt tomēr tā ir kāda alerģija no saules, arī nav izslēgts.
Mums nebija kašķis. Mēs sen neesam kašķējušies. Beet tagad bija izveidojusies situācija, kuru pārdzīvojām mēs abi. Es biju riktīgi nikna. :D Iemeslus es negribu baigi iztirzāt. Tā nu pie vienām sāpēm es pateicu viņam visu, no kā man ir bail un kas man nepatīk. Vismaz pagaidām, kamēr tā saruna vēl ir svaigā atmiņā, izskatās, ka vajadzīgie secinājumi ir izdarīti un viss notiek, par ko man ir liels prieks. Tiešām prieks un pārsteigums arī savā veidā.
Taču tagad - uh - mēs bijām uz apmēram nedēļu Spānijā baudīt atvaļinājumu un kultūru. Cilvēki tagad tikai prasa, kāpēc es tik balta (darbā kolēģi taisot totalizatoru, vai es būšu nodegusi jeb tomēr nē). Bet nu, nebraucu jau gulēt tur smiltīs. Un mēs nekasījāmies tur. Ne reizi. Mani brīdināja, ka nez kā būs, nedēļu nodzīvoties kopā pirmo reizi, bet bija ļoti ok.
Pēc Spānijas uzreiz kravājām somas uz LabuDabu. Šoreiz mums bija trešais braucējs arī, turklāt ar auto. Bankomāts apēda karti un atstāja mani bomzī uz tuvākajām dienām, līdz uztaisīs vietā jaunu. Toties otrās dienas vakarā svešs čalis pienāca klāt un teica, lai manējais sargājot mani, lai tik skaistu nepalaiž prom. Tas ir tāds drunk talk no svešiem cilvēkiem turklāt, taču tāpat kaut kādā veidā ir patīkami to dzirdēt. :D
Ak jā, vēl man bija vesela epopeja ar Latvijas Pastu - ļoooooti ilgu laiku nevarēju dabūt savu sūtījumu, jo pasts a) nestrādā brīvdienās; b)divas dienas nedēļā strādā tikai līdz septiņiem; c) piegāde uz mājām neder, jo tad pašam ir jābūt mājās; d) citi arī nevar izņemt sīkpaku.
Un vēl arī ar skolotāju bijām Eglē dzert un pārējām meitenēm. Skolotāja tieši bija bijusi Barselonā un stāstīja, kā viņu apbūra Gaudi celtnes.
Bet tagad man riktīgi gribētos paņemt ģitāru rokās un kādu vingrinājumu izspēlēt, taču tajā pašā laikā ar šāusmām skatos pulkstenī un domāju par rītdienu, jo rīt ir atpakaļ darbā - paroles neatrceros un strādāt negribās.

UN pirms pāris dienām es izlasīju, ka Kino Pagalms tūliņ būs vaļā!