Pīppauzē starp tostiem kāju izlocīšanas nolūkos aizgāju līdzi pārējiem, kur notika mana saruna ar D:
- Nu, jūs nākamie!
- Nē, nē, es jau nē, nez ko tad es varētu teikt viņiem [t.i., līgavainim un līgavai].
- ...
- Āāā, tas nav par tostiem?
- Hahaha, nav gan.
Tās bija kāzas, kurās mums abiem prasīja, vai būsim nākamie. Pirmās katoļu kāzas, uz kurām esmu bijusi, un lietas tur notiek nedaudz citādāk, piemēram, noslēdzot laulības nebija skūpsts, bet gan rokasspiediens. Jocīgi, ne? Izklausās pēc darījuma. Man patika - nebija liels karstums, nebija arī arktiskais aukstums, otrā daļa uz viesnīcas terases 7.stāvā tieši pretī Grīziņkalnam, un izskatījās skaisti tie koki un skats, kas pavērās. Ar šo pasākumu es sajutos tā, ka būtu vēl kāds solītis pasperts uz priekšu pretī tam, lai pilnībā iejustos viņu pulkā. Tā tiešām ļoti jauks pasākums kopumā sanāca. Atskaitot tikai to "Allačku", kā iesaucām, kura neglīti runājās un pilnīgi nepamatoti. Taču tāpat neņēmu viņu galvā.
Kad beidzās tā daļa, domājām tālāk doties uz Vecrīgu. Aizbraucām līdz Madarai un viņas puisim, kur viņa gribēja pārģēbties, taču beigās, protams, palikām visi turpat un aizmigām ap septiņiem no rīta. Desmitos sapratu, ka mans plāns celties ir jāatliek līdz vismaz divpadsmitiem. Patika, ka sanāca parunāties ar Eihi, jo to mēs nebijām tā īsti nekad darījuši.
Savā ziņā esmu pat tā kā apburta ar to viņu lielo pulku, kas viņi tur ir. Man nav tāds plašs draugu pulks, kurš būtu savā starpā ļoti labi pazīstams un kurš ikdienā tā pavadītu laiku kopā. Priekos un bēdās. Daļa no viņiem ir bērnības draugi, citi pielasīti klāt, gadiem ejot, taču praktiski visiem kopīgais ir viena skola. Tajā pasā laikā man draudziņi ir salasīti pa šķipsnai kopā no dažādiem dzīves periodiem, un jāsaka, ka es pati arī neesmu neko daudz darījusi, lai šīs šķipsniņas ļoti iepazīstinātu savā starpā. Varbūt kādreiz.
- Nu, jūs nākamie!
- Nē, nē, es jau nē, nez ko tad es varētu teikt viņiem [t.i., līgavainim un līgavai].
- ...
- Āāā, tas nav par tostiem?
- Hahaha, nav gan.
Tās bija kāzas, kurās mums abiem prasīja, vai būsim nākamie. Pirmās katoļu kāzas, uz kurām esmu bijusi, un lietas tur notiek nedaudz citādāk, piemēram, noslēdzot laulības nebija skūpsts, bet gan rokasspiediens. Jocīgi, ne? Izklausās pēc darījuma. Man patika - nebija liels karstums, nebija arī arktiskais aukstums, otrā daļa uz viesnīcas terases 7.stāvā tieši pretī Grīziņkalnam, un izskatījās skaisti tie koki un skats, kas pavērās. Ar šo pasākumu es sajutos tā, ka būtu vēl kāds solītis pasperts uz priekšu pretī tam, lai pilnībā iejustos viņu pulkā. Tā tiešām ļoti jauks pasākums kopumā sanāca. Atskaitot tikai to "Allačku", kā iesaucām, kura neglīti runājās un pilnīgi nepamatoti. Taču tāpat neņēmu viņu galvā.
Kad beidzās tā daļa, domājām tālāk doties uz Vecrīgu. Aizbraucām līdz Madarai un viņas puisim, kur viņa gribēja pārģēbties, taču beigās, protams, palikām visi turpat un aizmigām ap septiņiem no rīta. Desmitos sapratu, ka mans plāns celties ir jāatliek līdz vismaz divpadsmitiem. Patika, ka sanāca parunāties ar Eihi, jo to mēs nebijām tā īsti nekad darījuši.
Savā ziņā esmu pat tā kā apburta ar to viņu lielo pulku, kas viņi tur ir. Man nav tāds plašs draugu pulks, kurš būtu savā starpā ļoti labi pazīstams un kurš ikdienā tā pavadītu laiku kopā. Priekos un bēdās. Daļa no viņiem ir bērnības draugi, citi pielasīti klāt, gadiem ejot, taču praktiski visiem kopīgais ir viena skola. Tajā pasā laikā man draudziņi ir salasīti pa šķipsnai kopā no dažādiem dzīves periodiem, un jāsaka, ka es pati arī neesmu neko daudz darījusi, lai šīs šķipsniņas ļoti iepazīstinātu savā starpā. Varbūt kādreiz.
piesēst