Vakardien nejauši satikām viņa draugu, kuru pieminēju iepriekšējā ierakstā. Es nebiju redzējusi viņu no kāda oktobra šķiet, kad Kaukāza sētā sēdējām pirms manām lekcijām. Un tā... patīkami. Es laikam vēl līdz galam nevaru pierast pie tā, ka... laikam jau mani pieņem. It sevišķi pēc tik salīdzinoši ilga nekontaktēšanās laika un tā, ka es nebūt neesmu kompānijas dvēsele. A, un tā drauga tētis, kuru redzēju pirmo reizi, uzreiz nosauca mani par "mīlīgu meitiņu". :D Bet tas tik organiski sanāca, ka nav, kur piesieties. Palaidu savējo ar viņa draugu uz Pablo vai Kaukāzu, tikmēr pati centos paspēt uz neesošu vilcienu. Sapratu, ka tāds vilciens tādā laikā nemaz nav, gāju uz autobusu, kurš deguna priekšā aizbrauca prom. Tikmēr bija paspējis sākt pilināt no debesīm un prātoju, ka būtu labāk aizgajusi ar viņiem uz vienu alu un tad gājusi uz vilcienu.
Un dabūjām ielūgumus uz zviedru filmu vakaru! Gribēju vēl vienu filmu, bet kasiere teica, ka tā ir bērnu filma. Pārmijām ar viņu dažus vārdus, jo teicu, ka tas jau nekas, ka bērnu, es arī gribu redzēt, jo viņa jaaaauka likās. Kasiere noteica, ka var jau iet, tikai tad kādam bērniņam pietrūks vietas. Pēc šī teikuma man nācās piekāpties.