Pagājušās brīvdienās bijām aizgajuši uz frīsbija spēli tepat manā pilsētā. Iemesls ir tāds, ka mūsu kolēģis spēlēja tieši šeit un domā taisīt augšā savu komandu, un piedāvāja arī manējam vīrietim tajā piedalīties. Kad sāksies treniņi ārā, tad iešot. Nē, nu, man jau arī patīk to šķīvīti lidināt, un tagad cerams būs kāds, kurš varēs visādus knifiņus iemācīt.
Šajās brīvdienās es tā kā bišķiņ sadusmojos par to, ka mani apsveica tikai ar īsziņu vienpadsmitos vakarā. Es negaidīju nekādas kūkas, izjādes vai romantisku tusēšanos dūņās, taču kaut ko vairāk par īsziņu pašā novakarē gan. Es gaidīju laikam zvanu. Telefons izlādējies viņam. Toties vakardien, turpinot runāties skaipā, viņš pateica, lai aizejot līdz trepjgalam un paskatoties pa logu, esot atstājis man kaut ko. Tur viņš mani gaidīja ar zilām hiacintēm rokās. Bija ļoti jauks vakars, daudz izstaigājāmies.
Bet, nu, ir tā, ka tad, kad es gribu sagādāt kādu pārsteigumu, tad viss vienkārši izgāžās un nekas nenotiek, un tas mani ļoti, ļoti spēj sabēdināt.
Vakar satikām L&Ē, un manējais pēc tam prasīja - tā ir tā meitene, kurai toreiz bija tās sardeles? Es sāku smieties un teicu, jā, ka noteikti viņa arī šito ir paspējusi jau piemirst. Mums vakardien abiem bija pirmais šīs sezonas brīvdabas aliņš. Lieliski! Tas nekas, ka esmu tāda pusslima.
Visu laiku gribu ielikt kādas dziesmas šeit iekšā, bet tad, kad es to varu izdarīt, ir vēls un es lielāku prioritāti sāku piešķirt miegam.
Man mazliet žēl, ka tik reti sanāk kaut ko te iemest. Es varētu notepad rakstīt darbā visādus sūdus un tad dienas beigās aizsūtīt uz savu epastu un iekopēt šeit. Hm. Varbūt nav nemaz tik slikta doma.