Nav bijis laiks ierakstīt, bet lietas ir notikušas daudzas un pietiekami svarīgas.
Pati svarīgākā ir tā, ka nu visa padarīšana ar O ir pavisam oficiāli. Protams, tā sajūta par oficiālumu bija radusies vēl iepriekš, tikai tad tā sajūta bija neoficiāla. Turklāt tagad mums ir datums. Ne sajūtu datums, bet sajūtu+sarunas datums, jo tikai sajūtu datumu izdibināt nav iespējams. Ir mazliet dīvaina/nepierasta "mēs" sajūta.
Izrunājāmies, uzdevām viens otram sev interesējošos jautājumus. Tas lika aizdomāties par sevi; par to, kāpēc esmu tieši šāda un kāpēc rīkojos tieši tā un ne citādāk. Tāda tīra pašanalīze.

Svētdien bijām uz operu "Dons Žuans", dabūju divas biļetes pret divām milkām. Iespaids nebija tas labākais, jo ~45min bija aizmirsts uzlikt titrus, un tā kā itāļu valoda nav mana stiprā puse, nevarēju saprast pat to, kurš ir tas Žuans, jo viņam visu laiku blakus skraidīja vēl viens čalītis. Ā, jā. Operā tā nav jāuzvedās, protams, taču piemeklēja grūti slāpējama smieklu lēkme.
No otrā cēliena aizgājām prom. Aizgājām kārtot plauktus.

Pirmdien man bija, iespējams, līdz šim spēcīgākā mācību krīzīte un nav īstas pārliecības, ka tā būtu beigusies. Bet nu, ja cīnies, tad cīnies līdz galam, eh?
Ir sestdiena, sēžu mājās un mācos. Hazans atsūtīja vēl vienu mājasdarbu, it kā man viņu pietrūktu. Nē, es viņus kolekcionēju! Pirmās brīvdienas, kad nesatikšu O. Kaut gan... varbūt rīt.
Uz nākamo sestdienu man ir kādi 4 pasākumu piedāvājumi. Nu, kāpēc? Kāpēc četri vienā dienā? Tā jau diennaktī ir vismaz divas stundas par maz.

Biju ārā pie suņa. Ak, jeeeel. Šitā mani nocūkojis sen neviens nebija. Viņam ir sarakti "pagrabi", kuri nu ir pielijuši ar ūdeni. Tētis salika ap visu būdu dēļus apkārt, un nu suncītis dažreiz mēdz ar ķēdi aizķerties, un tad nu man jāiet glābt. Bet viņš ir liels suncītis ar daudz spēku un dubļainām ķepām.