Mēs bijām nolēmuši piektdien aiziet uz Laime Pilnīga un Mother Crow koncertu Esplanādē, tā vietā lai ietu uz TL dzimšanas dienu. Es negribēju dzimšanas dienu, jo mācības līdz vēlam vakaram, un, kad ieradīšos, visi jau būs nost, un tad man tāpat jau jāskrien uz vilcienu mājās. O savukārt negribēja, jo viņam sestdien lekcijas un koncertu vispār gribējās vairāk.
Taču plāni mainījās un dzimšanas diena atkal tika ieviesta dienas kārtībā. Pēc darba nopirkām trīs pudeles vīna, O teica, ka grib mani sagaidīt vēl skaidrā. Sanāca viņam. Pēc tam gan neatcerējās ceļu, kā gājām mājās.
TL īrē kopā ar GŠ. GŠ visdrīzāk neko nezina par mani un O. O neko nezina par GŠ. Telpā bija vēl visādi cilvēki no ne tik senām dienām, t.i., fakultātes, kā arī tie, kas no darba. Es zināju abas puses. Bet nu jā. Bija vismaz pāris interesanti momenti, kuros tika atmiņā atsaukti seni notikumi.
A, jā! Izdzēru trepes! 16 šoti 43 sekundēs. Dzēru tā, lai kādu citu reizi varētu viegli uzlabot savu rezultātu. Tie šoti gan ir mazāki kā standarts, tāpēc nav tik traki, kā izklausās.
TL teica, ka nevar beigt smieties par to, ka I tik šausmīgi uzsvērti piemin savu "draudzeni". Prasīja, vai esmu ievērojusi, ka I vairs tā mani necērt, kā pirms aizbraukšanas uz komandējumu. Jā, lūk, šo es tiešām biju ievērojusi, ka I gandrīz nemaz ar mani vairs nerunā, un pus pa jokam, pus pa nopietnam, prasīju O, vai tikai viņš, kamēr bijām prom, nav ar I parunājis. Ir gan parunājis. Neprasīju, ko tieši teicis, jo nebija īstais brīdis. To varbūt kādu citu reizi. Bet interesanti.
Diezgan ātri ar O gājām mājās, jo viņam, jā, lekcijas no rīta. Apsolīju viņam, ka piecelšu viņu no rīta. Ak, tas bija grūti, jo pati ik pa brīdim atslēdzos, kā gribējās gulēt.
Līdz ar šo pasākumu var gandrīz teikt, ka ar O sākam "līst ārā no skapja". Domāju tieši par to darba daļu. Jo darbā esmu maksimāli centusies aizsargāt sevi no nevajadzīgām acīm.
Vakarā gājām uz Baltajām naktīm, kur satikām A&A un pārējos. Mēs gan ar O neko daudz neizstaigājām, jo riiiiktīgi nāca žāvas un miegs, un gribējās ēst. Vakardiena bija tā diena, kad gribās visu mierīgi - sēdēt mājās, ieritināties azotē un skatīties filmas. Nākamo sestdien iesim uz teātri.
Par pašu O man jau labu laiku gribās kaut ko pateikt. Protams, var atrast kādas lietiņas, kuras es gribētu citādāk, taču man patīk kur un kā lietas ar viņu iet. Man ir drošība, man ir siltums, man ir pārliecība, man ir... kaut kas reāls. Viņš ir kaut kas reālākais, kas man jebkad bijis ar bumbulīšiem.
Taču plāni mainījās un dzimšanas diena atkal tika ieviesta dienas kārtībā. Pēc darba nopirkām trīs pudeles vīna, O teica, ka grib mani sagaidīt vēl skaidrā. Sanāca viņam. Pēc tam gan neatcerējās ceļu, kā gājām mājās.
TL īrē kopā ar GŠ. GŠ visdrīzāk neko nezina par mani un O. O neko nezina par GŠ. Telpā bija vēl visādi cilvēki no ne tik senām dienām, t.i., fakultātes, kā arī tie, kas no darba. Es zināju abas puses. Bet nu jā. Bija vismaz pāris interesanti momenti, kuros tika atmiņā atsaukti seni notikumi.
A, jā! Izdzēru trepes! 16 šoti 43 sekundēs. Dzēru tā, lai kādu citu reizi varētu viegli uzlabot savu rezultātu. Tie šoti gan ir mazāki kā standarts, tāpēc nav tik traki, kā izklausās.
TL teica, ka nevar beigt smieties par to, ka I tik šausmīgi uzsvērti piemin savu "draudzeni". Prasīja, vai esmu ievērojusi, ka I vairs tā mani necērt, kā pirms aizbraukšanas uz komandējumu. Jā, lūk, šo es tiešām biju ievērojusi, ka I gandrīz nemaz ar mani vairs nerunā, un pus pa jokam, pus pa nopietnam, prasīju O, vai tikai viņš, kamēr bijām prom, nav ar I parunājis. Ir gan parunājis. Neprasīju, ko tieši teicis, jo nebija īstais brīdis. To varbūt kādu citu reizi. Bet interesanti.
Diezgan ātri ar O gājām mājās, jo viņam, jā, lekcijas no rīta. Apsolīju viņam, ka piecelšu viņu no rīta. Ak, tas bija grūti, jo pati ik pa brīdim atslēdzos, kā gribējās gulēt.
Līdz ar šo pasākumu var gandrīz teikt, ka ar O sākam "līst ārā no skapja". Domāju tieši par to darba daļu. Jo darbā esmu maksimāli centusies aizsargāt sevi no nevajadzīgām acīm.
Vakarā gājām uz Baltajām naktīm, kur satikām A&A un pārējos. Mēs gan ar O neko daudz neizstaigājām, jo riiiiktīgi nāca žāvas un miegs, un gribējās ēst. Vakardiena bija tā diena, kad gribās visu mierīgi - sēdēt mājās, ieritināties azotē un skatīties filmas. Nākamo sestdien iesim uz teātri.
Par pašu O man jau labu laiku gribās kaut ko pateikt. Protams, var atrast kādas lietiņas, kuras es gribētu citādāk, taču man patīk kur un kā lietas ar viņu iet. Man ir drošība, man ir siltums, man ir pārliecība, man ir... kaut kas reāls. Viņš ir kaut kas reālākais, kas man jebkad bijis ar bumbulīšiem.
piesēst