Otrdien sākās komandējums Dānijā. Bija riktīgi forši, taču kolēģiem to nedrīkst stāstīt. Viņiem būs jāstāsta, ka daudz mācījāmies, grūts jaunais uzdevums, agri cēlāmies un tā.
Taču patiesībā bija riktīgi, riktīgi forši. Ceru (un gaidu), ka būs vēl kaut kādi komandējumi. Pirmajā dienā aizbraucām pašā vakarā, iečekojāmies viesnīcā, nopirkām ēdamo un aizgājām pastaigāties pa pilsētu un pameklēt geocache kastītes. Team leader pastaigas laikā diezgan ātri izmeta atklātu un tiešu jautājumu, kā man iet ar O? Nedaudz apstulbu, bet teicu, kā ir, teicu, ka labi iet, neizplūstot sīkumos. Tad man viņa pastāstīja to pašu, ko O teica, ka team leader nevar noskatīties uz to, kā I man lien klāt. Un kā izrādās, tad arī pašam O tas ir apnicis. To gan viņš man neteica. Team leader esot prasījusi O, vai viņa var kādreiz tā nejauši izmest kaut ko par mani un O, kad I ir klāt. Tā, lai I saprot beidzot. Viņa smējās un prasīja man, kad un kā es I pateikšu par O. Es smējos pretī un prasīju, vai tad man tas ir jādara? Bet I ir tāds, ka viņš varētu arī pats neko nesaprast, līdz tieši un konkrēti viņam visu nepateiktu. Vēl team leader teica, ka nu, mēs ar O ikdienā darbā neizrādam neko, un viņa redz tikai tāpēc, ka viņa zina, ka tur kaut kas ir. Paskaidroju, ka negribu jaukt kopā darbu ar ārpus darbu. Kā arī - tā ir sava veida pašaizsardzība. Darbā taču tomēr visi runā par visiem, un man tas nav vajadzīgs, lai liekas acis seko līdzi notikumiem un pavērsieniem. Pietiek ar tiem, kas jau zina.
Otrajā dienā no rīta gājām mācīties. Vīrietim, kurš mācīja jauno tāsku, viņa visi joki bija tā "zem jostasvietas". Pēc darba izdomājām aizbraukt vai nu līdz Roskildei vai arī jūrai - atkarībā no tā, cik tālu ar mūsu divu zonu biļeti varēs tikt. Aizbraucām līdz jūrai. Viņiem jūra ir citādākā krāsā. Dānijā jūra tāda zilgani pelēka vairāk. Trešajā dienā pēc darba pieveicām ~18km gājienu meklējot geo kastītes, apmaldījāmies, un vispār bija jauki. Ceturtajā dienā pēc mācīšanās braucām uz Kopenhāgenu. Sanāca tikai izbraukt cauri, jo braucām pa taisno uz lidostu. Tur bija krietna laika rezerve, tāpēc atkal gājām pētīt apkārtni. Bijām atkal līdz jūrai un jahtu, kuģu piestātnei, izložņājām visādus krūmus un tā.
Katru vakaru viesnīcā skatījāmies Zvaigžņu karus, kurus rādīja pa viņu TV3 kanālu.
Rāpos arī ceļa zīmē. Divreiz. Bija smieklīgi, it īpaši, kad brauca garām autobuss un ne es, ne team leader nevarēja pārstāt smieties, kamēr es tur karājos augšā.
Un ēdiens! Ah, tur bija ļoti labs ēdiens pie viņiem darbā. Sava virtuve, savi pavāri, kuri pat maizi cep uz vietas.
Piektdien atbraucu no komandējuma un paliku pie O, kā bija runāts, jo ielidoju tikai pēc desmitiem Rīgā. Viņš tiešām man uztaisīja ēst, kā bija teicis, turklāt klāt nopirka aliņu. Miljona vērts! Lieta tāda, ka visu nedēļu nebiju neko dzērusi, un, braucot mājās, domāju, ka vakarā ar O varētu aiziet iedzert kaut kur pa aliņam. Atbraucot mājās, prasīju, kāpēc O ir mājās, nevis kaut kur ārā. Teica, ka noguris un ņem atslodzi mazu, jo visāda dzeršana bijusi par daudz. Klusi ieminējos par to, kā gribētu vienu aliņu, bet to laikam jau citreiz. Un tad viņš man pateica, ka ledusskapī stāv alus. Varat iedomāties manu prieku.
Vēlāk viņam bija jāiet pretī mammai uz autobusa pieturu. Viņai todien bija ballīte. Džinu kapāja. :D Tas mani izglāba no garas iztirzāšanas par to, kā man gāja DK komandējumā.
Ziniet, kas ir forši un reizē mazliet jocīgi (nepierasti?) ? Tas, ka no rīta es palieku vārtīties gultā, kamēr O iet taisīt brokastis. Brokastis gultā sestdienas rītā.
Viņš man reiz teica, ka esmu tik mājīga. Un ziniet, par viņu varu teikt tāpat.