Tātad. Festivāls bija diezgan labais.
Būtībā "festivāls" sākās jau darbā, kur bija ikmēneša plēnums (tāda liela sapulce ar video konferenci ar brāļiem lietuviešiem un kaut ko vēl), un pēc plēnumiem mums dod garšīgas lietas nodzerties un noēsties. Tā nu tur aizdzērāmies gandrīz, palīdzēju nozagt sierus, meklēju rokā O un skrējām pie viņa pakaļ mantām, lai dotos tālāk.
Protams, ka izbraukšana nebija laicīga un sākām dzert gaidot... KĶ. Tieši tā, KĶ. Pasaule ir maza, eh? Man ar viņu nav bijusi saskarsme tā īsti, taču kaut kāds priekšstats bija paspējis iesakņoties. Toties pēc šī pasākuma man mainījās šis priekšstats uz labo pusi.
Bija riktīgi smieklīgi. Telti ar O uzcēlām blakus kaut kādiem rokeriem, kuri pēcāk dāvāja savu brūvēto (iespējams) medicīnisko spirtu ar kaut ko klāt, kamēr pārējie divi no mūsu kompānijas aizcēla telti kaut kur aiz skatuves prom.
Bet jā. Pirmajā dienā O mani iestūma pūlī moš-pitot. Es tā kaut kā tiku maliņā no tā pūļa, O gan tur priecājās no visas sirds. Dzirdējām pus otru grupu, un izdzērām diezgan daudz šķidruma.
Otrajā dienā meklējām ēdamo. Viss kas bija - hotdogmaize. Normāls ēdiens būšot pēc pieciem. A ko darīt? Labi, ka ir dzērveņu arseņič mašīnā!
Pie KĶ zilajā teltī (nu, ne jau parastajā teltī, bet tajā nojumē; KĶ mūziku lika) O atkal izārdījās un mazliet arī es; aplaistījāmies ar vienu no dārgākajiem ūdeņiem un gājām uz Dzelzs Vilku.

- Jautājumu un atbilžu vakars?
- Tu vari man jautāt jebko, un es atbildēšu.
- Hmm. Tev nav bail?
- No kā?
- Nuu, jebkā - cilvēkiem, neziņas, apdedzināšanās. No cilvēkiem gan jau visvairāk varētu būt bail.
- Tu esi vienīgais cilvēks, no kura man ir bail. Nu, ne fiziski, protams.
- Tas būtu bijis jocīgi, ja baidītos fiziski. Kāpēc bail no manis?
- Jo ir respekts. (..) Bail sačakarēt ar tevi kaut ko. Ka nepazūd.