Iespējams drīz būs pienācis tas brīdis, kad būšu sastapusi visus viņa draugus.
Bet vakardien viņš uzņēma pie sevis, viņa svētki taču, un viss vakars principā ļoti mierīgs galvenokārt tāpēc, ka bija savākušās praktiski visas tās pašas sagurušās sejas, ar kurām piektdien tika ballēts līdz pieciem rītā. Bija viens jauns čalītis, kuru līdz šim vēl nebiju satikusi. Viņš principā ir mans vārda brālis. Tāds diezgan kalsns, ar tuneļiem ausīs un tetovējumiem uz abām rokām. Tāds jauks un patiess, kā jau viņi visi. Mans vārda brālis divus gadus neesot bijis Rīgā, un atbraucis šodien tieši pie O. Ā, jā. Smieklīgs moments bija, kad čaļi sāka stāstīt par to, kāds ir O, viņa labās īpašības un visādus sūdus, kādi vārīti; tajā brīdī nepameta sajūta, ka viņi it kā cenšās viņu izsolīt man. Vienmēr ir ļoti interesanti dzirdēt lietas no draugu mutēm, jo "parādi man savus draugus, un es pateikšu, kas tu esi".
Runājot vēl par tiem draugiem, es vismaz vēl vienu reizi gribu pateikt to, ka tas, kā es jūtos starp viņa draugiem, ir kaut kas diezgan unikāls un jauks. Mani pieņem, vai vismaz man ir tāda sajūta. Piemēram, Jurītis atsveicinoties nosauca mani deminutīvā (un tas izklausījās tik piemīlīgi), un teica, ka cer, ka dabūs vietu un sāks strādāt pie mums. Tas gan būtu vēl viens cilvēks klāt pie viņu genga, taču šis būtu vienīgais, kuru sākumā būtu iepazinusi ārpus darba rāmjiem. Varbūt man nav iejušanās un iederēšanās problēmas, jo pārsvarā viņa draugi ir čaļi, taču tas nevar būt vienīgais arguments. Ar E draugiem "pa lielam" es nekad nejutos tik brīvi un tiešām labi.
Mans vārda brālis cienāja ar mazliet zālīti. Tad viņam bija kaut kādi sveķi, bet tos es nē. Kad visi pēc tam aizgāja, O man saka, ka viņam riktīgi sūdīgi. Pieglaudos klāt un teicu, ka varu iet paturēt viņam matus. :D
No rīta, protams, kaltēja. Atcerējos joku par slāpēm - "nē, ūdeni es nenopirku, toties man ir cepumi". Tāpēc viens otru izaicinājām minūtes laikā apēst trīs Selgas cepumus. Pirmais mēģinājums bija vienkārši izgāšanās, jo blondā nevarēja beigt smieties, tajā pat laikā baidoties aizrīties un ieraut degunā tās drupačas. Minūtes laikā viens cepums. Otrajā reizē bija jau nepilni divi cepumi.
Pirms brītiņa atsūtīja īsziņu, ka esmu trāpījusi desmitniekā ar dāvināto grāmatu. Ļoti patīk. Man bija sajūta, ka viņam patiks.
Bet vakardien viņš uzņēma pie sevis, viņa svētki taču, un viss vakars principā ļoti mierīgs galvenokārt tāpēc, ka bija savākušās praktiski visas tās pašas sagurušās sejas, ar kurām piektdien tika ballēts līdz pieciem rītā. Bija viens jauns čalītis, kuru līdz šim vēl nebiju satikusi. Viņš principā ir mans vārda brālis. Tāds diezgan kalsns, ar tuneļiem ausīs un tetovējumiem uz abām rokām. Tāds jauks un patiess, kā jau viņi visi. Mans vārda brālis divus gadus neesot bijis Rīgā, un atbraucis šodien tieši pie O. Ā, jā. Smieklīgs moments bija, kad čaļi sāka stāstīt par to, kāds ir O, viņa labās īpašības un visādus sūdus, kādi vārīti; tajā brīdī nepameta sajūta, ka viņi it kā cenšās viņu izsolīt man. Vienmēr ir ļoti interesanti dzirdēt lietas no draugu mutēm, jo "parādi man savus draugus, un es pateikšu, kas tu esi".
Runājot vēl par tiem draugiem, es vismaz vēl vienu reizi gribu pateikt to, ka tas, kā es jūtos starp viņa draugiem, ir kaut kas diezgan unikāls un jauks. Mani pieņem, vai vismaz man ir tāda sajūta. Piemēram, Jurītis atsveicinoties nosauca mani deminutīvā (un tas izklausījās tik piemīlīgi), un teica, ka cer, ka dabūs vietu un sāks strādāt pie mums. Tas gan būtu vēl viens cilvēks klāt pie viņu genga, taču šis būtu vienīgais, kuru sākumā būtu iepazinusi ārpus darba rāmjiem. Varbūt man nav iejušanās un iederēšanās problēmas, jo pārsvarā viņa draugi ir čaļi, taču tas nevar būt vienīgais arguments. Ar E draugiem "pa lielam" es nekad nejutos tik brīvi un tiešām labi.
Mans vārda brālis cienāja ar mazliet zālīti. Tad viņam bija kaut kādi sveķi, bet tos es nē. Kad visi pēc tam aizgāja, O man saka, ka viņam riktīgi sūdīgi. Pieglaudos klāt un teicu, ka varu iet paturēt viņam matus. :D
No rīta, protams, kaltēja. Atcerējos joku par slāpēm - "nē, ūdeni es nenopirku, toties man ir cepumi". Tāpēc viens otru izaicinājām minūtes laikā apēst trīs Selgas cepumus. Pirmais mēģinājums bija vienkārši izgāšanās, jo blondā nevarēja beigt smieties, tajā pat laikā baidoties aizrīties un ieraut degunā tās drupačas. Minūtes laikā viens cepums. Otrajā reizē bija jau nepilni divi cepumi.
Pirms brītiņa atsūtīja īsziņu, ka esmu trāpījusi desmitniekā ar dāvināto grāmatu. Ļoti patīk. Man bija sajūta, ka viņam patiks.
piesēst