Vakardien ar O sākām runāt par vietām, kur katrs mēs gribētu aiziet, kamēr vēl ir vasara. Viņš neatklāja savu, es teicu, ka tad neteikšu arī savu. Šodien turpinājām sarunu, un viņš minēja manu "sarakstu". Neveiksmīgi gan. Teicu, ka es varu vienkārši arī pateikt savas idejas, tādējādi cerot, ka viņš atklās savu kāroto spotu. Bet nekā! Manu sarakstu viņš tagad zina.

- Sorī, nevaru teikt, dawg.
- Nopietni? Nevari teikt, jo tad nepiepildīsies jeb kas par problēmu?
- Ja pateikšu, tad tu zināsi un nebūs vairs pārsteigums. Ar mani vari nemaz nemēģināt sacensties šādu lietu plānošanā. :D
- Ahh, dawg.
- Paldies par sapratni. :D
- Nē, nu, tu tāpat jau neteiksi. As long as I am included in that thing that's the only thing what matters. :D

Teica, ka es varbūt jau zinot, par kuru vietu viņš domā, taču viņš zina arī to, ka es tur neesmu bijusi. Un, nē, karuseļi tie neesot, taču arī par tiem varot neuztraukties.

Interesanti ir tas, ka es nekrītu panikā, uzzinot, ka viņš kaut ko plāno. Man patīk, ka viņš nav galīgi saspiedies. Nu, vai vismaz to neizrāda tik stipri. Viņš, ņemot vērā A un manus novērojumus, varētu būt vien kaut kādā mērā saspiedies. Un varbūt tieši tas man neliek nobīties. Vai arī varbūt tas, ka pati sāku saspiesties.
Atkal es dzīvoju brīvdienām, parastās darba dienas velkās ilgi. Es gaidu tikai brīvdienas, lai gan nekad (atskaitot pagājušo piektdienu) nekas nav ticis sarunāts iepriekš par plāniem; plāni notiek paši. Brīvdienas ir laiks, kad es viņu iepazīstu un redzu. Tāpēc es gaidu brīvdienas. Ikdienā viņš ir turpat un tajā pat laikā tālu prom.