- Klausies, tava māja gadījumā nesastāv no brūnas un smilšu krāsas?
- Mana māja no brūnas un smilšu krāsas? Tev bija sapnis?
- Jā. Pagājušonakt. Sapnī redzēju to, ka tavs sencītis satika mūs un veda uz mājām caur +/- mežu, un tad iznācām ārā uz ielas, kur ir saceltas mājas, ļoti skaista apkārtne bija, ar krūmiņiem un kokiem. Tad mēs iegājām visi 3 sētā un tur bija priekšā šī brūni smilšainā māja. Tad iegājām iekšā mājā, un satikām sievieti ar bērnu. Un vēl bija sieviete ar sarkanīgiem matiem. Tad mēs aizgājām visi uz istabu un aprunājām kaut kādas lietas. Un tad es piecēlos. Žēl gan, gribēju turpinājumu redzēt.
- Foršs sapnis. Varbūt šonakt būs turpinājums.
(..)
- Izgulējos ļoti labi (ciemos pie tevis gāja satriecoši... :D Es pat sapņojot, apziņā apstājos pie tās mājas un mēģināju to iegaumēt, formu un krāsas, lai tev darbā pajautātu, vai tā tik tiešām ir tava māja.)
(..)
- Man divas vai trīs reizes ir bijusi tāda sajūta, ka es dalu gultu. Respektīvi, ka es neaizeju gulēt tajā gultā viena. Es naktī uzraušos augšā tādā kā panikā/pilnīgā neizpratnē, un mēģinu saprast, kur atrodos un kāpēc man nav neviens blakus un kur tu esi pazudis. Tā ir tāda drausmīga sajūta diezgan un liekās, ka es kko lietoju, ko man nevajadzētu. :D
- Man arī ir tādas sajūtas, par to blakus cilvēku. :D Diezgan stulbi. Es pēc tam paņemu spilvenu un apķeru, aizpildu to tukšo vietu.
- Jā, bet tā nav tāda vienkārša sajūta, bet simtprocentīga pārliecība. Es pat šonakt visu nakti rūpējos, lai nerullējos virsū tam segas murčkulim, kas blakus. Drausmas, nu. Varbūt man vajag atstāt gultā tikai palagu un vienu spilvenu, un tad neliksies, ka kāds guļ blakām. :D
- Cik jauki. :D Es domāju, ja noņemsi spilvenu un pārējo, tad tā sajūta šā vai tā saglabāsies, jo tā sajūta ir tevī pašā, un tevī ir izveidojies pieradums, kad kāds guļ blakus :)
- Taisnība. Bet tam pieradumam vēl nevajadzētu būt. Kaut kā jocīgi.
- Mana māja no brūnas un smilšu krāsas? Tev bija sapnis?
- Jā. Pagājušonakt. Sapnī redzēju to, ka tavs sencītis satika mūs un veda uz mājām caur +/- mežu, un tad iznācām ārā uz ielas, kur ir saceltas mājas, ļoti skaista apkārtne bija, ar krūmiņiem un kokiem. Tad mēs iegājām visi 3 sētā un tur bija priekšā šī brūni smilšainā māja. Tad iegājām iekšā mājā, un satikām sievieti ar bērnu. Un vēl bija sieviete ar sarkanīgiem matiem. Tad mēs aizgājām visi uz istabu un aprunājām kaut kādas lietas. Un tad es piecēlos. Žēl gan, gribēju turpinājumu redzēt.
- Foršs sapnis. Varbūt šonakt būs turpinājums.
(..)
- Izgulējos ļoti labi (ciemos pie tevis gāja satriecoši... :D Es pat sapņojot, apziņā apstājos pie tās mājas un mēģināju to iegaumēt, formu un krāsas, lai tev darbā pajautātu, vai tā tik tiešām ir tava māja.)
(..)
- Man divas vai trīs reizes ir bijusi tāda sajūta, ka es dalu gultu. Respektīvi, ka es neaizeju gulēt tajā gultā viena. Es naktī uzraušos augšā tādā kā panikā/pilnīgā neizpratnē, un mēģinu saprast, kur atrodos un kāpēc man nav neviens blakus un kur tu esi pazudis. Tā ir tāda drausmīga sajūta diezgan un liekās, ka es kko lietoju, ko man nevajadzētu. :D
- Man arī ir tādas sajūtas, par to blakus cilvēku. :D Diezgan stulbi. Es pēc tam paņemu spilvenu un apķeru, aizpildu to tukšo vietu.
- Jā, bet tā nav tāda vienkārša sajūta, bet simtprocentīga pārliecība. Es pat šonakt visu nakti rūpējos, lai nerullējos virsū tam segas murčkulim, kas blakus. Drausmas, nu. Varbūt man vajag atstāt gultā tikai palagu un vienu spilvenu, un tad neliksies, ka kāds guļ blakām. :D
- Cik jauki. :D Es domāju, ja noņemsi spilvenu un pārējo, tad tā sajūta šā vai tā saglabāsies, jo tā sajūta ir tevī pašā, un tevī ir izveidojies pieradums, kad kāds guļ blakus :)
- Taisnība. Bet tam pieradumam vēl nevajadzētu būt. Kaut kā jocīgi.