Mums ar O iet ļoti labi.
Vakardien mazais skuķēns likās tīri sakarīgs, līdz nesākās čību un puķu epopeja. Viņai šausmīgi vajadzēja filca čības, un naudiņš, protams, makā tik daudz nebija. O netaisījās maksāt, šī skatās uz mani, saku, ka es arī nemaksāšu. Labi. Teicām, lai paņem vizītkarti un rāda vēlāk mammai un saka, ko grib sev dzimšanas dienā. Nu, vai Ziemassvētkos. Tie tuvāk.
Labi. Tad viņa sāka čīkstēt, ka viņa redzēja kaut kur puķi. Un viņai ļoti vajag to puķi. Drausmas. Tā bija liela un ne visai glīta puķe (tāda kā broša, ko spraust klāt), kas maksāja atkal vairāk nekā bija viņas maciņā. Beigās saku O, ka esmu ar mieru piemest klāt atlikušo, lai tikai ir miers. Šis smejās un saka man to pašu. Mēģinājām Lauru pierunāt izraudzīties viņas izmēriem adekvātāku puķi, bet, nē, viņai vajag to. Pārdevēja prasīja mums - meita vai māsa? Tad pienāca man klāt un pačukstēja, ka, ja viņa (Laura) kaut ko beigās paņems, tad viņa atdošot par četri, t.i., lētāk. Viss šis pasākums rezultējās ar to, ka mazajai bija viņas lielā puķe, taču man tika mazākā broša, ko pārdevēja uzdāvināja tāpat vien, vēlot man stiprus nervus. Jā. Meičuks tūliņ sāka raudāt krokodila asaras, sakot, ka O atņēma visu naudu viņai. Ko darīt? O atdeva visu puķes naudu atpakaļ.
Stundu gājām uz Doma laukumu skatīties pūtēju orķestri. Beigās viņas dīdīšanās kļuva neizturama un aizgājām uz Esplanādi pēc medalus, kamēr Lauru atstāja lēkāt pa piepūšamajām atrakcijām un batutiem. Tas bija viens no dienas jaukākajiem brīžiem.
Aizgājām mājās, Laura bija jāatstāj, jo paši gribējām aiziet pasēdēt un pačilot kaut kur. Bet viņa, pirmkārt, grib spēlēt Simpsonu spēlīti O telefonā, un, otrkārt, sāk raudāt, sakot, ka grib iet ar O. Es jau redzēju, kā O sirsniņa lūzt, redzot, šo šņukstam. O salika visādas spēlītes, atstāja telefonu mājās, un gājām.
Dabūju puķi - baltu lilliju - no random sievietes, kas sauca man no muguras "ģevučka, ģevučka!". O teica, ka skaisti un man piestāvot, jo tagad izskatoties, ka viņš būtu to man dāvinājis. :D Klausījāmies džezu, dzērām alu un runājām. Ā. Viņi abi ar Brūveri bija jau apmainījušies numuriņiem un sazvanījušies kaut kad.
No rīta ar O skatījāmies Dokumentālistu, kamēr pa vidu jaucās Laura ar spēlīti par vardēm un visu ko tādu. O bija redzējis Dokumentālistu un kaut kad iepriekš biju palūgusi viņam neizdzēst šo filmu, jo man nebija sanācis to noskatīties, kad rādīja kinoteātros. O uztaisīja brokastis, es gandrīz apkritu no tā, cik mīlīgi tas likās. Sākām skatīties otru filmu un atlūzām, līdz istabā neienāca Laura, tērpdamies lietusmētelī un spiedzot, ka "līst, un mums jāvelk lietusmēteļi, citādāk viss palikšot slapjš".
Es iepazinos ar O mammu un tēti. Nē, priekšā netiku stādināta, jo viņi abi zināja, kas es esmu un kā mani sauc. Smējos, ka šī bija pirmā reize, kad viņi mani pa dienu redz. Un skaidrā. Ja būtu aizgājuši Vērmanītī pie maniem vecākiem, nē, viņi nezinātu, kas ir O. Pēc tam šodien vakarpusē jau nākot no O, aizgāju līdz savējiem un pastāstīju par puķi un ar ko biju. Ar kolēģi biju.
Vakardien mazais skuķēns likās tīri sakarīgs, līdz nesākās čību un puķu epopeja. Viņai šausmīgi vajadzēja filca čības, un naudiņš, protams, makā tik daudz nebija. O netaisījās maksāt, šī skatās uz mani, saku, ka es arī nemaksāšu. Labi. Teicām, lai paņem vizītkarti un rāda vēlāk mammai un saka, ko grib sev dzimšanas dienā. Nu, vai Ziemassvētkos. Tie tuvāk.
Labi. Tad viņa sāka čīkstēt, ka viņa redzēja kaut kur puķi. Un viņai ļoti vajag to puķi. Drausmas. Tā bija liela un ne visai glīta puķe (tāda kā broša, ko spraust klāt), kas maksāja atkal vairāk nekā bija viņas maciņā. Beigās saku O, ka esmu ar mieru piemest klāt atlikušo, lai tikai ir miers. Šis smejās un saka man to pašu. Mēģinājām Lauru pierunāt izraudzīties viņas izmēriem adekvātāku puķi, bet, nē, viņai vajag to. Pārdevēja prasīja mums - meita vai māsa? Tad pienāca man klāt un pačukstēja, ka, ja viņa (Laura) kaut ko beigās paņems, tad viņa atdošot par četri, t.i., lētāk. Viss šis pasākums rezultējās ar to, ka mazajai bija viņas lielā puķe, taču man tika mazākā broša, ko pārdevēja uzdāvināja tāpat vien, vēlot man stiprus nervus. Jā. Meičuks tūliņ sāka raudāt krokodila asaras, sakot, ka O atņēma visu naudu viņai. Ko darīt? O atdeva visu puķes naudu atpakaļ.
Stundu gājām uz Doma laukumu skatīties pūtēju orķestri. Beigās viņas dīdīšanās kļuva neizturama un aizgājām uz Esplanādi pēc medalus, kamēr Lauru atstāja lēkāt pa piepūšamajām atrakcijām un batutiem. Tas bija viens no dienas jaukākajiem brīžiem.
Aizgājām mājās, Laura bija jāatstāj, jo paši gribējām aiziet pasēdēt un pačilot kaut kur. Bet viņa, pirmkārt, grib spēlēt Simpsonu spēlīti O telefonā, un, otrkārt, sāk raudāt, sakot, ka grib iet ar O. Es jau redzēju, kā O sirsniņa lūzt, redzot, šo šņukstam. O salika visādas spēlītes, atstāja telefonu mājās, un gājām.
Dabūju puķi - baltu lilliju - no random sievietes, kas sauca man no muguras "ģevučka, ģevučka!". O teica, ka skaisti un man piestāvot, jo tagad izskatoties, ka viņš būtu to man dāvinājis. :D Klausījāmies džezu, dzērām alu un runājām. Ā. Viņi abi ar Brūveri bija jau apmainījušies numuriņiem un sazvanījušies kaut kad.
No rīta ar O skatījāmies Dokumentālistu, kamēr pa vidu jaucās Laura ar spēlīti par vardēm un visu ko tādu. O bija redzējis Dokumentālistu un kaut kad iepriekš biju palūgusi viņam neizdzēst šo filmu, jo man nebija sanācis to noskatīties, kad rādīja kinoteātros. O uztaisīja brokastis, es gandrīz apkritu no tā, cik mīlīgi tas likās. Sākām skatīties otru filmu un atlūzām, līdz istabā neienāca Laura, tērpdamies lietusmētelī un spiedzot, ka "līst, un mums jāvelk lietusmēteļi, citādāk viss palikšot slapjš".
Es iepazinos ar O mammu un tēti. Nē, priekšā netiku stādināta, jo viņi abi zināja, kas es esmu un kā mani sauc. Smējos, ka šī bija pirmā reize, kad viņi mani pa dienu redz. Un skaidrā. Ja būtu aizgājuši Vērmanītī pie maniem vecākiem, nē, viņi nezinātu, kas ir O. Pēc tam šodien vakarpusē jau nākot no O, aizgāju līdz savējiem un pastāstīju par puķi un ar ko biju. Ar kolēģi biju.
piesēst