Šodien darbā bijām pieci. DK apakaļ no sava mini atvaļinājuma. Pusdienās mēs trīs izdomājām ēst uz balkona. Mums viņš tāds "balkons" pēdiņās, jo es pat nezinu, kā viņu nosaukt. Gar visu sienu visu 6 stāvu garumā ir tāds kā ~ 60cm papildus gabaliņš ar restotu grīdu un vēl viena stikla siena visā garumā. Mēs ar kolēģi sēdējām ārā uz restēm, kamēr DK sēdēja durvīs, jo viņam paniskas bailes no augstuma. Prieki beidzās, kad mūsu siltumnīcā-balkonā ielidoja irsis un viņu sakaitinājām, mēģinot piedāvāt lidot ārā no mūsu pusdienu vietas.
Vēl man šodien piešķīra dīdžeja tiesības, līdz ar to diena pagāja ātri un jauki.


- Es katru reizi, paskatoties uz to tukšo filtru paku, nodomāju: "tik bezjēdzīgi, bet tik mīlīgi!"
- Filtru paka tev šķiet mīlīga? Tas, ka saburzīta un izmazgāta?
- Ne jau filtru paka man liekas mīlīga.. :D Tas, ka tu viņu atnesi, liekas mīlīgi! ^^
- Āāāā. Nu, man tā kā... nepatīk aizņemties svešu lietas.
- Iepakojumus.. :D
- (..) Haha, nē, es gribēju pateikt tikai to, ka vnk.. es atdodu pat tukšas filtru pakas, ja esmu aizņēmusies.
- Nu, šā vai savādāk, viņa ieguva nedaudz citu vērtību, un varbūt darbā viņu neatstāšu, bet ārā nemetīšu.
- Es vispār par šito iedomājos, kad liku somā. Ka Cinevillā teici par tiem badges ap kaklu, ka varētu atstāt, lai būtu autentiski izcietuši visu distanci. Tad nu šeit tagad būs "kaut kas autentisks".

Apzinos, ka tas miers ir mirklīgs un pagaidu. Es zinu, ka tas nebūs ilgs, un tā saruna ir teju tam pierādījums. Es jau gaidu nākamo mini zemestrīci savā mutes bļodā.
Ir laiks sagatavoties.