marvellous
30 April 2013 @ 11:09 pm
Eu  
Šovakar bija vismaz viens brīdis, kad man gandrīz palika žēl, ka atteicos no algas atzīmēšanas. Ja būtu braukusi uz darbu pakaļ aizmirstajam telefonam, pastāv iespēja, ka būtu aizgājusi "neceļos", t.i., ceļš uz Centrālstaciju varētu izrādīties garāks kā citas reizes.
Vai varētu būt tā, ka viņš zina, ka es zinu? Komunikācija kaut kādā plāksnē ir mainījusies. Gan jau manā plāksnē galvenokārt. :D
Bet ziniet, kā gribās pasaukt, apsēsties un pateikt kaut ko tādu, ka viss tiktu atrisināts, no manis neko negaidītu un varētu atkal iet dzert alu visādās hipsterīgās iestādēs, krogos, bāros un pļavās, runāt par mūziku, notikumiem un traumām? Esmu galvā pat domājusi aptuvenu sarunu, bet kaut kur parasti nojūku. Un tāpat jau bail pasaukt, jo tad, kad vajadzēs, neko pateikt vairs nevarēšu.
Taču vai cilvēki tā dara? Varbūt vienkārši iztiek ar tādām metodēm, kā, piemēram atsvešināšanās un personas īpatsvara strauju samazināšanu?